Medus - Stāsti no Prozas lasījumiem 2012.

 Edīte Paule

Stikla pūtēja meita.

-Rīt. Rīt es tevi izrakšu, - viņš norūc kā pamodināts lācis.

Ārā biezi snieg.

Vecais vīrs nomet lāpstu stūrī, aizmet dūraiņus turpat blakus un aizsper zābakus. Šodien viņš ir zaudējis.

-Rīt, - vīrs noņurd, apsēžas pie plīts un, kā visās sniega dienās, skatās ārā pa logu, rokā guļ karsta aveņu uzlējuma krūze. Caur pārslu aizskaru vīd siluets. Tā ir trausla sieviete, kas sniegputenī kustas arvien gausāk līdz sastingst pavisam.

Stikla lauskas šķīda pret grīdas dēļiem. Dina sirds aizsvilās neprāta kaislē. Mazā stikla balerīna taču bija dejojusi viņa līgavas pūrā jau kopš mazotnes. Dejojusi, dejojusi, līdz tagad sapinusies, paklupusi. Līgava nometusies ceļos, bēra pilnu klēpi asarām.

-Neraudi, - viņš teica, savāca asās lauskas kailajā plaukstā, tad ar tiem pašiem asiņainajiem pirkstiem noglauda līgavas seju. Viņš apsolīja – tā dejos atkal.

Šajā tūristu ciemā katrs jautājums ir pielīdzināts diviem naudas gabaliem.

Dins atkal un atkal izvelk spīdīgās monētas un uzstājīgi atkārto to pašu jautājumu, bet atbilde neatšķiras: „Stikla meistars?” ļaudis saskatās, dažs novīpsnā. Nekā tāda te nav.

Bet monētas neatgriež.

Monētas beidzas. Dins atpogā mēteļa augšējās pogas, izvelk no krūšu kabatas kādas caurspīdīgas lauskas un līdz ar tām nobrūnējušu lapeli. Buklets no šī ciema, raksts par stikla meistaru, kurš spējis pat dīķi pārklāt ar stiklu, neizkausējamu un neizšķaidāmu.

Ieraudzījis papīra gabalu, kāds no ciema vīriem negaidīti noslēpumaini pasmaida un apstājas. Dins ir pārliecināts - ciema vīrs to ir atpazinis.

-Man vairs nav monētu, - Dins saloka lapu uz pusēm. Ciema vīrs pakrata galvu sānis – viņam monētas nevajag.

-Daudzi sajukuši prātā, vai zināji?, meklējot šo noplukušo stikla darītāju! – viņš saka.

-Stikla meistaru? – Dins jautā.

-Kādu Tev meistaru? Prastas glāzes un vāzes, trauslas pēc suņa, nespodras, duļķainas, -ciema vīrs nospļaujas.

-Mēs laikam domājam dažādus cilvēkus, - Dins paver mēteli, lai paslēptu bukletu.

-Vieta ir īstā, - ciema vīrs izrauj karti no viņa rokām, - vīrs arī ir īstais. Meistars saucas? Vienu reizi gan viņš ir izpūtis ko vērtīgu. Toreiz šķindošais figūriņas spiedziens pārkliedza visu ciemu. Ļaudis saskrēja pat no attālākajām mājām, lai ieraudzītu to trausli trīsuļojošo acu skatienu. Jā, toreiz gan vīri aizturēja elpas. Apžilbināja viņš visus, tas gan!, kā saules stars acī. Viņš bija radījis pats savu meitu – Giju. 

-Giju? – Dins atkal satver savu nobrūnējušo papīru un sarauc pieri, - kāpēc tad citi ciema ļaudis šo vīru neatminās?

-Ak, jauno cilvēk, neticiet nostāstiem, - ciema vīrs puspiever acis un plati pasmaida, - Stikla pūtējs nekad nav izpūtis neko vairāk kā vāzes un glāzes, un dzīvojot mežā, saprotams, ka viņš ir izslīdējis no ļaužu prātiem.

Ciema vīrs norāda uz īsāko ceļu līdz stikla pūtēja mājām un apklust. Vairs ne vārda Dins nespēj izvilināt no vīra mutes.

Dins brien arvien dziļāk mežā. Meistars vai ne meistars, viņam vecais vīrs ir jāatrod.

Taka kā čūska – vijas starp kokiem līdz pazūd sniegā. Vien kailu stumbru siena uz visām pusēm. Bet bez takas meistara māju neatrast.

Dins apstājas. Bet stājoties brist, viņš izdzird klusu, saraustītu švīkstoņu, kas spiežoties caur meža sienu, graiza dzirkstošo gaisu. Kāds putns? Dzīvnieks?

Ja tie būtu mežcirtēji, Dins nodomā, tiem varētu pajautāt ceļu. Vairs neatskatoties, viņš brien caur dziļo sniega slāni vēl tumšākā biezoknī.

Tuvojoties skaņai, starp kokiem atklājas daļa no kristāldzidra dīķa ledus. Dins palēnina gaitu, līdz beidzot apstājas pavisam. Nenovērsis acis, viņš norauj cimdu, atpogā augšējo mēteļa pogu un iestumj roku iekšējā kabatā tieši pie krūtīm. Tur tās visas guļ – saplīsušās dejotājas stikla lauskas. Bet pati dejotāja, neskarta, izpūsta no dzidra stikla, neticami!, griežas uz gludā dīķa ledus viņa acu priekšā.

Viņa burtiski lido pār ledu. Gijai tas padodas viegli kā vējš būtu viņu papūtis gaisā, pagriezis un atkal nolaidis uz ledus. Gija iesmejas, un, liekas, viņas balsī valda stikla šķindoņa.

No kokiem nobirst sniegs, un caur sniegu viss šķiet nereāls. Dins jūtas, kā pats būtu iekāpis dejotājas kristāla lodē.

Gija viņu pamana, abu skatieni sastopas. Gija sastingst.

Tās acis – pilnas ar trauslāko stiklu. Viņš tausta lauskas savā krūšu kabatā un jūt, kā tās kļūst tukšas, tās kļūst sīkas un vienaldzīgas šīs dejotājas priekšā.

 Gija ir apstājusies kā kārbiņas dejotāja, kas lūdz, lai Dins atkal uzvilktu viņas mehānismu.

Dins nespēj novērsties, lai ari jūt, ka viņš uzvelk Gijas kārbiņu ar skatienu vien. Par tālu.

Gijas kājas pašas iedejojas, sapinas un paklūp. Viņas plaukstas piespiežas ledum. Dina sirds iedegas kaislē. Skriet, pārslīdēt pār ledu, piecelt trauslo sievieti, bet arī Dina kājas ir sapinušās.

Viņš izrauj roku no krūšu kabatas, visas sīkās lauskas guļ satvertas viņa pirkstos. Visas sīkās lauskas guļ izkaisītas sniegā.

Gija paskatās uz viņu, pieceļas kājās un atsāk savu deju. Vēl mazliet straujāku.

Mirkli Dins skatās uz savu tukšo, sala aprauto, sarkano plaukstu, tad apvelk biezo cimdu un brien tālāk uz stikla pūtēja mājām. Zem ādas, tieši aiz ribām viņš jūt ko tālu un viegli plīstošu. Dins nezin to lietu, priekšmetu vai sajūtu, kas ir tur iekšā, bet nojauš, ka glabājot to, būs jātur smalki pavedieni.

Dinam ne prātā vairs nenāk lūgt salabot sasistās stikla lauskas.

Nenovilcis, tikai atpogājis mēteli viņš sēž pie tumšās meistara plīts.

-Stikla dejotāju? – vecais vīrs pārjautā un ar skatienu taustās pa noputējušiem glāžu un vāžu plauktiem.

-Ahā, te tā ir, - vecais vīrs smagnēji pieliecas pie paša apakšējā plaukta dziļākajā stūrī un izvelk apputējušu stikla figūriņu gluži tādu pašu kā sasistā.

Dins uzmet skatu figūrai, un tūliņ novēršas.

-Ne šo, citu, - viņš sarauc pieri rievās.

-Citu?- meistars pārjautā, - citas nav. Otru pārdevu pirms daudziem gadiem. Citu nav.

-Bet tā, uz ledus? – Dins pieceļas kājās.

-Tā netiek pārdota! – stikla pūtējs neviļus piecērt kāju un sapīkst. 

Klusums.

-Netiek pārdota? – Dins klusi nočukst un pēkšņi saprot, - Piedodiet, ne pirkt. Es precēšu jūsu meitu! –

-Precēt stikla pūtēja meitu? Uz kā tad ar tavu līgavu? – vīrs iesmejas, viņš grib vēl ko teikt, bet Dins jau ir piecēlies kājās.

-Nieki! – viņš iesaucas un steidzas ārā no istabas. Ne viņš aizpogā mēteli, ne aizver durvis aiz sevis.

Dins grib. Nē, viņam to vajag, kā sirdij vajag pukstus un miesai - elpu. Viņš alkst šo dejotāju uz ledus.

Kad uzzied ķirši, Dins atgriežas jau ar brīvu sirdi.

 Stikla pūtēja māju vairs nevar nepamanīt – tagad tā kā kristāla suns, pārliecies pār koku galotnēm, sveicina katru nācēju.

Gar ieeju klīst jautru ļaužu pulks. Tie grūstās gar greznām stikla figūrām visapkārt stikla pūtējam. Viņš tās pārdod – neskaitāmas dejotājas uz ledus. Simtiem dejotāju viņš ir izpūtis šajā laikā un visas tās tagad pārdod kā Dina atmiņu lauskas.

-Es atnācu pēc jūsu meistardarba, - Dins pārkliedz ļaudis.

-Izvēlieties vienu, es tūlīt pieiešu pie kases.-

-Es nenācu pēc figūriņām, - Dins sauc.

-Meistardarbs? Ne figūriņas? Jauno cilvēk, man nav laika jokiem, skat, kāda rinda, - stikla pūtējs noelš.

-Bet jūsu meita...

Stikla dejotāja izslīd no meistara rokām un sašķīst sīkās lauskās.

-Ak, tas esi tu! – stikla pūtējs plati pasmaida.

Ja kāds bija redzējis Gijas acis, tās neaizmirsa nekad. Dins aplūko māju ciešāk, Gijas acis atmirdz ikkatrā viņas tēva mājas stikla lauskā. Visa kristāla būve šķiet celta no meitas drumslām vien. Šī pils – tā ir Gija pati.

Un tikai tagad Dins pirmoreiz pa īstam ierauga stikla meistaru. Vecā vīra sejā atdusas visa viņa dzīve. Acīs ir smagums no stikla. Matos guļ stikla drumslu sirmums un soļos viešas stikla asums. Visa viņa dzīve ir bijis stikls vien.

-Kur ir jūsu meita? – Dins balss skan kā čuksts.

Stikla pūtējs neatbild, tikai pamāj ar galvu, lai Dins viņam seko.

Viņi apstājas pie dīķa meža vidū. Gaiss ir dzestrs un stīvs. Tur jau viņa ir - uz ledus dīķa vidū. Gija stāv, pastiepusi savas rokas pret debesīm. Lūpas un acis ir dzidras un ieplestas, mati palikuši pusapaļā izgriezienā.

-Viņa, - Dins apraujas, - viņa nekustas. –

-Jā, jauno cilvēk, mehānisms ir sabojājies. Rīt ieradīsies vīri, kas to salabos, - stikla pūtējs uzliek roku uz Dina pleca, - bet tikmēr tā stāvēs sastingusi. –

Vecais vīrs paskatās atpakaļ uz savu kristāla pili un turpina, - Tāds ir tas stikls. Caurspīdīgs, bet noslēpumains. Un es esmu tā meistars.

Dins norauj cimdu un ieslidina roku aiz mēteļa malas pie krūtīm. Zem ādas, tieši aiz ribām kas tāls un trausls draud izšķīst. Viņš jūt, kā smalkie pavedieni cits aiz cita pārtrūkst. Viņš cenšas tos satvert, bet tie izslīd.

Dinam vajag vien reizi vēl pieskarties Gijai. Lai noticētu. Viņš uzlec uz stikla, skrien. Stikls zem kājām ieplaisā, viņš paskatās lejup. Tur tie visi ir, stikls plaisā. Bet zem stikla – visi prātā sajukušie.

Gijas matos ķiršu ziedi.

Foto - Sandra Sabīne Jaundaldere.