rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi

rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi
bites.šūnas.medus.strops

piektdiena, 2014. gada 31. janvāris

Medus - Edītes Paules stāsts "Totēms".





     Zoala jūt ādu smaku: neciešama, derdzīga, nāsis kņudinoša, nelabumu izsaucoša smaka, kas jaucas ar kvēlkociņu garaiņiem un uguns rijīgās, zarus laizošās mēles aromātu. Viņa sažņaudz plaukstas un sajūt tajās zīdainu, stingru, biezu spalvu. Vilks, viņa noskurinās. Ritmiska bungu rīboņa, metāliska džinkstoņa un koksnaina grabēšana uzjundī nelabo dūšu arvien vairāk, Zoala grib dziļi ieelpot, bet iekņudas nāsis. Meitene aiztur elpu, bet kņudoņa tikai saasinās, līdz visbeidzot, saraukusi pieri, Zoala šķauda tik spēcīgi, ka pieraujas sēdus. Viņa sāk klepot, aizlikusi vienu plaukstu mutei priekšā, ar otru atbalstījusies pret zemi, vilka spalvās, Zoala saraujas un asi nolec nost no ādām, uz kurām bijusi noguldīta. Mitra, mālaina, pieblietēta zeme. Tumša ala. Bungu rīboņa mitējas, alu piepilda piesmacis klusums un Zoala dzird savu sirdi, tikpat skaļu kā tās bungas. Uguns ēnās stāv vīrietis, atliecies pret  alas griestiem un pacēlis rokas augšup, katrā plaukstā turēdams pa grabulim. Viņš pat neelpo. Zoala atkrīt atmuguriski un rāpjas atpakaļ. Vīrietis stāv nekustīgs, vien trīsuļo pie gurnu ādām piesietās putnu spalvas, tās griežas un virpuļo arvien straujāk, līdz Zoala attopas, ka tas ir vīrieša ķermenis, kas trīsuļo uguns liesmās arvien saspringtāk un asāk, līdz viņš raujas uz priekšu sirdi lauzošā rēcienā un caur koka grabuļu grabēšanu izkliedz vienu vienīgu vārdu: lāāāācis.
----
Baltā dienasgaisma Zoalu kā naktstauriņu ir izvilinājusi ārā. Viņa samiedz acis un caur puspiemiegto skatienu redz – te neviena nav. Viņa būs iznākusi par agru. Vien divi mazliet jaunāki puikas smiltīs no niedrēm pin dzīvnieku tēlus. Ieraudzījuši Zoalu, tie, pazemīgi saliekušies, kāpjas atpakaļ līdz jūtas drošā attālumā, tad pagriežas un skrien lejup pa lēzeno kalnu uz upes krastu, kur sapulcējušies pārējie ceļotāji. Zoala redz no turienes nākam dūmus. Viņa nokrīt ceļos un ļauj spilgtajai gaismai karsēt savu ādu. Viņa zina, kaut kas nebija pareizi. Viņai būtu bijis vēl jāguļ un jāredz dažādi, dažādi tēli, līdz tie koncentrētos uz dažiem, tad saplūstu arvien vairāk, līdz iznirtu viens vienīgais – viņas spēks. Spēku nevienam nepiešķir, spēks ir jāatrod pašam. Tā vietā viņa bija akli gulējusi melnā miegā. Zoala paskatās atpakaļ uz klints ne pārlieku augsto sienu, tad skatās sānis – mežs. Puikām vajadzēs vēl dažus brīžus, līdz tie kliegdami sasniegs nometni, tad visiem vajadzēs vēl dažus brīžus līdz tie ūjinādami uzskries kalnā. Zoalai pietiktu laika ieskriet mežā un pazust. Viņa varētu pārpeldēt upi, kāpt kokos, slēpties zvēru alās līdz ceļotāji nospriestu, ka viņa ir meža zvēru apēsta. Visu, bet viņa nenogalinās lāci. Ne par ko! Tomēr tēvam ir ass deguns, viņš saodīs, ka Zoala pārpeldējusi upi. Viņam ir asa redze, viņš redzēs, kā Zoala slēpjas koku galotnēs. Tēvs runā ar zvēriem, tie teiks, kurās alās viņa slēpjas. Zoala pieceļas kājās un ļauj ūjināšanai un līdz ar to zemes dunēšanai tuvoties.
-----
Zoala sēž uz akmens, iemērkusi kājas siltajā upes ūdenī. Viņai uz pieres un pār muguru ir sazīmēti karmīnsarkani riņķi.
-Neviens nenogalina lāci, tas ir svēts, - viņa saka, - vai tad tie nebija tavi vārdi, tēvs?
-Neviens nekad nav bijis lācis, - tēvs čukst gana skaļi un sper soļus gar upi turp un atpakaļ, viņa gaitu pavada gliemežvāku graboņa.
-Tam nav nozīmes, tēvs, es nenogalināšu ne lāci, ne kādu citu dzīvnieku, - Zoala pieceļas kājās uz akmens un pārlec uz blakus akmeni, tuvāk krastam.
-Zoala, neviens negrib nogalināt lāci. Neviens negribētu būt tavā vietā,- tēvs saka, un skatās Zoalas sejā. Viņa acis ir mierīgas un rāmas, saudzīgas, -un tomēr, tev nav izvēles. Tu nevari pārņemt spēku, nepaņemot viņa dvēseli.
-Tādu spēku man nevajag, - Zoala pārlec vēl vienu akmeni tuvāk tēvam.
-Bez šī spēka, tu nevari pievienoties mums. Tu vienmēr paliksi tikai bērns. Tevi necienīs. Tevi neuzrunās. Tu nebūsi iemantojusi spēku, un visi bīsies iemantot tavu vājumu.
-Tam nav nozīmes, tēvs, - Zoala nolec krasta smiltīs, -Neviens nenogalina lāci. Un es nenogalinu nevienu, - Zoala uzliek roku uz tēva pleca.

Līdz spēka iemantošanai Zoalai ir jādzīvo vienā būdā ar tēvu. Tikai pēc tam viņa drīkst uzsliet savu pirmo būdu un dzīvot tajā pati, ne vairs kopā ar visiem bērniem kopējā būdā. Tēvs rītos ceļas agri, līdz ar pirmo sauli, viņš nekad nemodina Zoalu, ļauj pagulēt vēl mirkli, tomēr Zoala ir nomodā, viņa izliekas iemigusi, savilkusi lina segu līdz pierei, gaida līdz tēvs aizies. Šis brīdis starp saullēktu un kopīgām brokastīm viņai ir kā svēta vientulība. Arī šorīt tēvs ir piecēlies agri, Zoalai vēl nāk miegs, viņa pagriežas uz otriem sāniem un šoreiz cenšas ieslīgt atpakaļ snaudā. Tēvs šņorē zābakus. Zoala to dzird un nesaprot, kāpēc tieši šodien tēvam jāvelk zābaki. Parasti viņš rītos iet ārā ar basām pēdām. Tēvs šņorē un šņorē neciešami lēni, šņores neciešami skaļi slīc caur zābaku caurumiem un savelkas cieši. Zoala paver acis pavisam smalkā spraudziņā, tik vien, lai ieraudzītu tēvu šņorējam un šņorējam. Apkārt vēl ir tumšs, bet ne vairs pilnīgi tumšs, drīzāk krēslaini gaišs. Un tēvs šņorē. Zoala aizver acis, vēl nav pat saullēkts, viņa savelk segu mazliet vēl uz augšu un mēģina iemigt. Tēvs gari nopūšas. Zoala atver acis. Tēvs apliek savu nažu jostu un iet ārā no būdas.
Zoala tā kā piesnaužas, tā kā ne, kāds skurbums aizrauj viņu līdzi, un, kad viņa attopas, vairs nesaprot, vai pagājušas stundas vai vien daži mirkļi.Viņa divreiz samiedz acis un prātā atminas redzētos nažus. Un atminas lāci.

Zoala rāpjas kokā, viņa steidzas.  Sakarsuši izelpas garaiņi atsitas pret koka grubuļaino stumbru, izklīst un izgaist pret sarkanās rīta saules līniju. Tā ir augsta, rūsgana priede ar platu zaru žuburu, kas sniedzas, šķietami, līdz pašām debesīm. Zoala sakož lūpas, piere saraucas, viņa aptver koka stumbru ar rokām stingrāk un uzrauj gurnus un kājas par pusotru sprīdi augstāk, kur tās sakrampē ap stumbru. Grubļainā miza duras kailajos apakšstilbos un noskrāpē tos. Zoala pārliek rokas augstāk, izelpo, piepūš vaigus un atkal rauj savu torsu augšup. Vienmērīgi, ritmiski un neatlaidīgi viņa rauj sevi augstāk un augstāk pretī zemākajiem žubura zariem. Tā ir pirmā priede pie meža malas. Priede, ar kuru iesākas mežs. Priede, kas atdala mežu no ķērpju un sūnu klātas pļavas pirms upes. Pār zemāko koku galotnēm spraucas rīta sarkanās saules līnija. Debesis ir gludas, blāvi zilas pret tālieni. Rīta saltais gaiss ieduras kaklā. Zoala stāv uz zemākā žubura zara un skatās tālumā, tik tālu, cik aizskriet viņa nepaspētu. Lācis un viņas tēvs stāv viens pret otru, apkārt vēl pusducis vīru, tie nāk lācim tuvāk.
Zoala kliedz pret debesīm uz tālieni, bet tas ir pārāk tālu, lai to dzirdētu, un, ja arī nebūtu pārāk tālu, neviens viņā pat neklausītos. Tēvs novicina lielo nazi gaisā lāča deguna priekšā, lācis liecas uz priekšu un cērt tēvam ar ķepu. Tēvs nokrīt ceļos. Pusducis vīru met šķēpus un dunčus pret lāci, lācis ceļas pakaļķepās un rēc. Zoala dzird lāča skaļo balsi pāri debesīm. Zoalas iekšā plīst plānas stīgas viena pēc otras. Viņa stingrāk saķer zaru. Sūrstošas, mizas saskrāpētas kājas un plaukstas. Zoala piespiež pieri pie stumbra un saļimst apķērusi zaru. Lāča rēciens vēlreiz pāršķeļ gaisu, un lācis nokrīt zemajā zālē.
---
Vien, kad saule sasniedz zenītu, sākas spalga ūjināšana. Zoala iznāk no tēva būdas un kopā ar visiem iet pretī nācējiem.Tie nāk lēni un smagnēji un karstajā saulē izskatās pēc trīsuļojošiem sprunguļiem upē. Viņi velk smago nastu uz nometni un cilvēki skrien tiem pretī, lai palīdzētu. Ūjināšana pieklust līdz norimst pavisam. Zoala atrodas dažus soļus no tēva.
-Tēvs? – viņa jautā, acis ir plašas un neticīgas. Pār tēva krūtīm plešas šķērseniska rēta.  Viņš apstājas un līdz ar viņu visi citi.
-Jūs nogalinājāt lāci. Svēto dzīvnieku, - Zoala saka, bet tas vairāk izklausās, kā nopūta, negribēti pārslīdējusi pār lūpām. Viņa skatās uz dzīvnieka ķermeni vēl ar visu ādu. Necieņa. Nogalināt un turpat neatbrīvot. Viņi, cilvēki, tie. Tie ir ieslodzījuši lāča dvēseli.
Zoala pasper soli tuvāk lācim un pastiepj roku uz priekšu. Gaisā uzvirmo rūsas smaka, dzīvnieka spalvu klāj slapji, melni plankumi. Visi izņemot tēvu atkāpjas. Zoala pietupjas pie lāča galvas, sirds viņas ķermenī lauž ribas, viņa uzliek plaukstu uz lāča purna. Lācis paver acis, Zoala pussoli atkāpjas. Lācis žēli, slāpēti iedīcas.
-Tēvs? – Zoala paskatās uz savu tēvu, -Ko tu esi izdarījis?-
-Tas mokās, Zoala, nevelc garumā, - tēvs pastiepj uz priekšu savu nazi. Zoala paskatās uz lāča brūnajām, dziestošajām acīm, tad paskatās uz tēva pastiepto nazi.
Zoala pieceļas kājās, viņa vēlreiz paskatās uz lāci, tad uz tēva nazi.
Melns, auksts spals. Lāča nopūta.
-Tagad tu esi viena no mums, - Tēvs saka un uzliek roku uz Zoalas trīsošā pleca.
-Es nekad nebūšu viena no jums,- Zoala nometas lāča priekšā un sāk atbrīvot tā dvēseli. 


Šūna - ziņas no topošās dramaturģes Justīnes Kļavas

http://www.kroders.lv/lasa/230
http://www.kroders.lv/verte/168
http://www.kroders.lv/rakstu_arhivs?author_name=Just%C4%ABne&author_surname=K%C4%BCava*
http://www.mixcloud.com/radionaba/remarka-34-rasa-bugavi%C4%8Dute-just%C4%ABne-k%C4%BCava-03122013/

Dramaturģe Justīne Kļava . 2013.

Dūkoņa - par Prozas lasījumiem 2013.

http://skribents007.1s.lv/438-prozas-lasijumi-2013/