Zoala jūt ādu
smaku: neciešama, derdzīga, nāsis kņudinoša, nelabumu izsaucoša smaka, kas
jaucas ar kvēlkociņu garaiņiem un uguns rijīgās, zarus laizošās mēles aromātu.
Viņa sažņaudz plaukstas un sajūt tajās zīdainu, stingru, biezu spalvu. Vilks, viņa noskurinās. Ritmiska bungu
rīboņa, metāliska džinkstoņa un koksnaina grabēšana uzjundī nelabo dūšu arvien
vairāk, Zoala grib dziļi ieelpot, bet iekņudas nāsis. Meitene aiztur elpu, bet
kņudoņa tikai saasinās, līdz visbeidzot, saraukusi pieri, Zoala šķauda tik
spēcīgi, ka pieraujas sēdus. Viņa sāk klepot, aizlikusi vienu plaukstu mutei
priekšā, ar otru atbalstījusies pret zemi, vilka spalvās, Zoala saraujas un asi
nolec nost no ādām, uz kurām bijusi noguldīta. Mitra, mālaina, pieblietēta
zeme. Tumša ala. Bungu rīboņa mitējas, alu piepilda piesmacis klusums un Zoala
dzird savu sirdi, tikpat skaļu kā tās bungas. Uguns ēnās stāv vīrietis,
atliecies pret alas griestiem un pacēlis
rokas augšup, katrā plaukstā turēdams pa grabulim. Viņš pat neelpo. Zoala atkrīt
atmuguriski un rāpjas atpakaļ. Vīrietis stāv nekustīgs, vien trīsuļo pie gurnu
ādām piesietās putnu spalvas, tās griežas un virpuļo arvien straujāk, līdz
Zoala attopas, ka tas ir vīrieša ķermenis, kas trīsuļo uguns liesmās arvien
saspringtāk un asāk, līdz viņš raujas uz priekšu sirdi lauzošā rēcienā un caur
koka grabuļu grabēšanu izkliedz vienu vienīgu vārdu: lāāāācis.
----
Baltā
dienasgaisma Zoalu kā naktstauriņu ir izvilinājusi ārā. Viņa samiedz acis un
caur puspiemiegto skatienu redz – te neviena nav. Viņa būs iznākusi par agru.
Vien divi mazliet jaunāki puikas smiltīs no niedrēm pin dzīvnieku tēlus.
Ieraudzījuši Zoalu, tie, pazemīgi saliekušies, kāpjas atpakaļ līdz jūtas drošā
attālumā, tad pagriežas un skrien lejup pa lēzeno kalnu uz upes krastu, kur
sapulcējušies pārējie ceļotāji. Zoala redz no turienes nākam dūmus. Viņa nokrīt
ceļos un ļauj spilgtajai gaismai karsēt savu ādu. Viņa zina, kaut kas nebija
pareizi. Viņai būtu bijis vēl jāguļ un jāredz dažādi, dažādi tēli, līdz tie
koncentrētos uz dažiem, tad saplūstu arvien vairāk, līdz iznirtu viens
vienīgais – viņas spēks. Spēku nevienam nepiešķir, spēks ir jāatrod pašam. Tā
vietā viņa bija akli gulējusi melnā miegā. Zoala paskatās atpakaļ uz klints ne
pārlieku augsto sienu, tad skatās sānis – mežs. Puikām vajadzēs vēl dažus
brīžus, līdz tie kliegdami sasniegs nometni, tad visiem vajadzēs vēl dažus
brīžus līdz tie ūjinādami uzskries kalnā. Zoalai pietiktu laika ieskriet mežā
un pazust. Viņa varētu pārpeldēt upi, kāpt kokos, slēpties zvēru alās līdz ceļotāji
nospriestu, ka viņa ir meža zvēru apēsta. Visu, bet viņa nenogalinās lāci. Ne
par ko! Tomēr tēvam ir ass deguns, viņš saodīs, ka Zoala pārpeldējusi upi.
Viņam ir asa redze, viņš redzēs, kā Zoala slēpjas koku galotnēs. Tēvs runā ar
zvēriem, tie teiks, kurās alās viņa slēpjas. Zoala pieceļas kājās un ļauj
ūjināšanai un līdz ar to zemes dunēšanai tuvoties.
-----
Zoala sēž uz
akmens, iemērkusi kājas siltajā upes ūdenī. Viņai uz pieres un pār muguru ir sazīmēti
karmīnsarkani riņķi.
-Neviens
nenogalina lāci, tas ir svēts, - viņa saka, - vai tad tie nebija tavi vārdi,
tēvs?
-Neviens nekad
nav bijis lācis, - tēvs čukst gana skaļi un sper soļus gar upi turp un atpakaļ,
viņa gaitu pavada gliemežvāku graboņa.
-Tam nav nozīmes,
tēvs, es nenogalināšu ne lāci, ne kādu citu dzīvnieku, - Zoala pieceļas kājās
uz akmens un pārlec uz blakus akmeni, tuvāk krastam.
-Zoala, neviens
negrib nogalināt lāci. Neviens negribētu būt tavā vietā,- tēvs saka, un skatās
Zoalas sejā. Viņa acis ir mierīgas un rāmas, saudzīgas, -un tomēr, tev nav
izvēles. Tu nevari pārņemt spēku, nepaņemot viņa dvēseli.
-Tādu spēku man
nevajag, - Zoala pārlec vēl vienu akmeni tuvāk tēvam.
-Bez šī spēka,
tu nevari pievienoties mums. Tu vienmēr paliksi tikai bērns. Tevi necienīs.
Tevi neuzrunās. Tu nebūsi iemantojusi spēku, un visi bīsies iemantot tavu
vājumu.
-Tam nav
nozīmes, tēvs, - Zoala nolec krasta smiltīs, -Neviens nenogalina lāci. Un es
nenogalinu nevienu, - Zoala uzliek roku uz tēva pleca.
Līdz spēka
iemantošanai Zoalai ir jādzīvo vienā būdā ar tēvu. Tikai pēc tam viņa drīkst
uzsliet savu pirmo būdu un dzīvot tajā pati, ne vairs kopā ar visiem bērniem
kopējā būdā. Tēvs rītos ceļas agri, līdz ar pirmo sauli, viņš nekad nemodina
Zoalu, ļauj pagulēt vēl mirkli, tomēr Zoala ir nomodā, viņa izliekas iemigusi,
savilkusi lina segu līdz pierei, gaida līdz tēvs aizies. Šis brīdis starp
saullēktu un kopīgām brokastīm viņai ir kā svēta vientulība. Arī šorīt tēvs ir
piecēlies agri, Zoalai vēl nāk miegs, viņa pagriežas uz otriem sāniem un šoreiz
cenšas ieslīgt atpakaļ snaudā. Tēvs šņorē zābakus. Zoala to dzird un nesaprot,
kāpēc tieši šodien tēvam jāvelk zābaki. Parasti viņš rītos iet ārā ar basām
pēdām. Tēvs šņorē un šņorē neciešami lēni, šņores neciešami skaļi slīc caur
zābaku caurumiem un savelkas cieši. Zoala paver acis pavisam smalkā spraudziņā,
tik vien, lai ieraudzītu tēvu šņorējam un šņorējam. Apkārt vēl ir tumšs, bet ne
vairs pilnīgi tumšs, drīzāk krēslaini gaišs. Un tēvs šņorē. Zoala aizver acis,
vēl nav pat saullēkts, viņa savelk segu mazliet vēl uz augšu un mēģina iemigt.
Tēvs gari nopūšas. Zoala atver acis. Tēvs apliek savu nažu jostu un iet ārā no
būdas.
Zoala tā kā
piesnaužas, tā kā ne, kāds skurbums aizrauj viņu līdzi, un, kad viņa attopas,
vairs nesaprot, vai pagājušas stundas vai vien daži mirkļi.Viņa divreiz samiedz
acis un prātā atminas redzētos nažus. Un atminas lāci.
Zoala rāpjas kokā,
viņa steidzas. Sakarsuši izelpas garaiņi
atsitas pret koka grubuļaino stumbru, izklīst un izgaist pret sarkanās rīta
saules līniju. Tā ir augsta, rūsgana priede ar platu zaru žuburu, kas sniedzas,
šķietami, līdz pašām debesīm. Zoala sakož lūpas, piere saraucas, viņa aptver
koka stumbru ar rokām stingrāk un uzrauj gurnus un kājas par pusotru sprīdi
augstāk, kur tās sakrampē ap stumbru. Grubļainā miza duras kailajos
apakšstilbos un noskrāpē tos. Zoala pārliek rokas augstāk, izelpo, piepūš
vaigus un atkal rauj savu torsu augšup. Vienmērīgi, ritmiski un neatlaidīgi
viņa rauj sevi augstāk un augstāk pretī zemākajiem žubura zariem. Tā ir pirmā
priede pie meža malas. Priede, ar kuru iesākas mežs. Priede, kas atdala mežu no
ķērpju un sūnu klātas pļavas pirms upes. Pār zemāko koku galotnēm spraucas rīta
sarkanās saules līnija. Debesis ir gludas, blāvi zilas pret tālieni. Rīta
saltais gaiss ieduras kaklā. Zoala stāv uz zemākā žubura zara un skatās tālumā,
tik tālu, cik aizskriet viņa nepaspētu. Lācis un viņas tēvs stāv viens pret
otru, apkārt vēl pusducis vīru, tie nāk lācim tuvāk.
Zoala kliedz
pret debesīm uz tālieni, bet tas ir pārāk tālu, lai to dzirdētu, un, ja arī
nebūtu pārāk tālu, neviens viņā pat neklausītos. Tēvs novicina lielo nazi gaisā
lāča deguna priekšā, lācis liecas uz priekšu un cērt tēvam ar ķepu. Tēvs nokrīt
ceļos. Pusducis vīru met šķēpus un dunčus pret lāci, lācis ceļas pakaļķepās un
rēc. Zoala dzird lāča skaļo balsi pāri debesīm. Zoalas iekšā plīst plānas
stīgas viena pēc otras. Viņa stingrāk saķer zaru. Sūrstošas, mizas saskrāpētas
kājas un plaukstas. Zoala piespiež pieri pie stumbra un saļimst apķērusi zaru.
Lāča rēciens vēlreiz pāršķeļ gaisu, un lācis nokrīt zemajā zālē.
---
Vien, kad saule
sasniedz zenītu, sākas spalga ūjināšana. Zoala iznāk no tēva būdas un kopā ar
visiem iet pretī nācējiem.Tie nāk lēni un smagnēji un karstajā saulē izskatās
pēc trīsuļojošiem sprunguļiem upē. Viņi velk smago nastu uz nometni un cilvēki
skrien tiem pretī, lai palīdzētu. Ūjināšana pieklust līdz norimst pavisam.
Zoala atrodas dažus soļus no tēva.
-Tēvs? – viņa
jautā, acis ir plašas un neticīgas. Pār tēva krūtīm plešas šķērseniska rēta. Viņš apstājas un līdz ar viņu visi citi.
-Jūs nogalinājāt
lāci. Svēto dzīvnieku, - Zoala saka, bet tas vairāk izklausās, kā nopūta,
negribēti pārslīdējusi pār lūpām. Viņa skatās uz dzīvnieka ķermeni vēl ar visu
ādu. Necieņa. Nogalināt un turpat neatbrīvot. Viņi, cilvēki, tie. Tie ir
ieslodzījuši lāča dvēseli.
Zoala pasper
soli tuvāk lācim un pastiepj roku uz priekšu. Gaisā uzvirmo rūsas smaka,
dzīvnieka spalvu klāj slapji, melni plankumi. Visi izņemot tēvu atkāpjas. Zoala
pietupjas pie lāča galvas, sirds viņas ķermenī lauž ribas, viņa uzliek plaukstu
uz lāča purna. Lācis paver acis, Zoala pussoli atkāpjas. Lācis žēli, slāpēti
iedīcas.
-Tēvs? – Zoala
paskatās uz savu tēvu, -Ko tu esi izdarījis?-
-Tas mokās,
Zoala, nevelc garumā, - tēvs pastiepj uz priekšu savu nazi. Zoala paskatās uz
lāča brūnajām, dziestošajām acīm, tad paskatās uz tēva pastiepto nazi.
Zoala pieceļas
kājās, viņa vēlreiz paskatās uz lāci, tad uz tēva nazi.
Melns, auksts
spals. Lāča nopūta.
-Tagad tu esi
viena no mums, - Tēvs saka un uzliek roku uz Zoalas trīsošā pleca.
-Es nekad nebūšu viena no
jums,- Zoala nometas lāča priekšā un sāk atbrīvot tā dvēseli.