VAINAGS.
Kā
ir likt ziedu pie zieda, līdz vija satiekas vainagā?
Kā
ir būt ?
Būt
Dievā.
Kā ir tad, ja esi
iekšā? Būt tramvajā. Būt liftā. Varbūt - šauri. Brīžiem - lieliski, brīžiem –
nelāgi, bet ja saproti, ka ir tā kā ir, nu tad neko – brauc. „Patikšana” vai
„nepatikšana” - nosacīta lieta.
Varbūt tev patiktu
ienirt dienvidu siltajos, tirkīzzilajos ūdeņos. Slaikas, pušķiem kronētas
palmas, sīku zivtiņu ņirboņa pie kājām, bet izmainot kādu nieku ... jūras virsmu piepeši sagrumbo haizivs spuras
melnais ķīlis, un jaukā pelde pārvēršas par izmisīgu cīņu. Varbūt neņemsim tik
asi ... joprojām, drošība, bet āda izmirkusi un nepanesami gribas krastā.
Būšana iekšā nozīmē
iespējamu vēlēšanos izkļūt ārā - brīvībā. Būt ārpusē nozīmē tiekšanos
atgriezties iekšienē - drošībā. Piedzimt pasaulē no mātes, un meklēt glābiņu sievietes klēpī. Ņemt atelpu,
no būšanas.
Taču kā ir tad, ja nav kur likties? Māte
aizgājusi. Krasts pagaisis. Lifts nebeidzami ceļas augšup un laižas lejup.
Laika tramvajs ripina. Un tu velti klauvējies gar durvīm saukdams,
- Apturiet!!!
Apturiet kaut uz mirkli. Mēs braucam garām vietai , kurā es vēlētos izkāpt.
Jeb, - Tur ārā
palika cilvēks! Es nepaspēju ar viņu aprunāties!
Jebšu - Kā tā? Kādēļ durvis neatveras? Ak,
Dievs, kādēļ nepalīdzi?
- Visam savs laiks,
– atbild tramvaja Vadītājs. - Būs vēl daudz skaistu vietu. Priecājies par
braucienu un runājies ar līdzbraucējiem. Izkāpsi biļetē norādītajā pieturā.
Pār viņa plecu es redzu kā sliedes met
sudrabaini spožu loku.
Divejādi saule tek –
Tek kalnā, tek lejā.
Divejāds mans mūžiņš.
Šai saulē, tai saulē.
Vecais Liftnieks noliecas man pie
auss un viltīgi čukst :
- Izbaudiet lifta gaitu. Vai manat kņudoņu
vēderā, kad ceļamies un kāju ļodzīšanos, kad krītam? Ir varen aizraujoši vērot
kā pasažieri jūtas.
Pētu blakusstāvošo sejas. Večukam - taisnība.
Viņš nenoguris spiež pogas „augšā”, „lejā”, tīksminoties par braucēju grimasēm.
Palaikam kādam ir diezgan, un viņš izkāpj. Mana reize vēl nav pienākusi.
- Ah, palieciet ilgāk. Man ļoti patīk
Jūsu sabiedrība, - daudzina Liftnieks, - Jūs esat tik neparasts cilvēks.
Kāda
pieglaimība! Es dzirdu – viņš to saka katram.
- Liftnieks ir melis, - es prātoju, -
esmu tāds pats cilvēks kā vairums. Kuļos pa dzīvi kā māku. Neko īsti labi
neprotu. Ne man liela gudrība, ne ievērojams
izskats. Un tomēr viņam taisnība, ja reiz visi ir neparasti, tad, protams, es
neesmu izņēmums.
Par
to Liftnieks tikai pasmaida. Lūpu kaktiņi
- uz augšu, acis – rāmas, rāmas.
Rāmi, rāmi
Dieviņš brauca.
Rāmi lēnām,
Ram...
Būt ar Dievu.
Tramvajs ripo. Gaismā palojošas
ielas, tur - ārpusē. Namu sienas pēcpusdienas saulē, šķiet, kā ienākušos
persiku dzelteni sārtie sāni – siltuma un smaržas piesātināti. Garām slīd
briestošiem augļiem pilni dārzi, zaļojoši lauki, ņirb ziediem izaustas pļavas. Debesis
guļ blāvi zilas un zemas. Zilas kā Krišnas dievišķais augums.
Hare Krišna, Hare Rāma.
Hare Krišna
Hare Hare...
Tur, laukā Krišna Govinda spēlē savu
saldo flautu. Viņa pirksti, maigi pieskaroties , klejo pa tās slaido ķermeni un
flauta elso no kaisles. Krišna – svešu sievu valdzinātājs. Kāda sieviete pielec
no vietas un pieplok rūtij.
Līdzas - satraukta elpa. Paveros un
ieraugu jaunu mūķeni baltā tērpā, brūnām dedzīgām acīm. Viņa satver pirkstos
krucifiksu, kurš ķēdīte iekārts guļ uz krūtīm un aizskar to lūpām. Seja uzzied
spilgtā magones sārtumā. Vēl tuvāk Dievam būt nav iespējams.
- Tavs daiļums ir radīts vīrietim, - es
saku, bet mūķene aizvainojumā piedraud man ar elles ugunīm. Un svilinošas
liesmas skar mani caur viņas skatienu.
Būt par Dieva
līgavu,
Par Dievietes
mīļoto.
Mesties cīņā kārojot pēc viņas
labvēlības.
Ai, Fortūnas bruņinieki! Es redzu jūs
virinām spēļu istabu durvis, nekaunīgi zogam, laupām vai asiņainām mačetēm
rokās dienām un naktīm laužamies biznesa džungļos. Bez žēlastības. Bezdievīgā niknumā
un alkatībā.
Būt bez Dieva...
nozīmē to meklēt. Baznīcā, sinagogā,
templī, tuksnesī, grāmatā .... jebkur. Lūgties palīdzību, nožēlot grēkus un
grēkot no jauna, lai vajadzētu meklēt arī turpmāk.
Veiklie tirgoņi , naudas mijēji un
blēži , kājspārnis Merkūrijs vienmēr būs ātrāks par jums. Nedz lūdzoties, nedz
ziedojot viņu nepanākt.
Zvēro ugunskuri. Tur mantas rausēji
upurē savus bērnus rijīgajam Baalam, kaulējoties par lielāku peļņu, bet tumsas
apmātas tautas lec danci dodot godu Zelta Teļam.
Ai, Ieva, cilvēku lielā Māte. Tavs
dēls Kains nosita tavu dēlu Ābelu. Un Dievs to pieļāva, jo nebija Kainā.
Būt ar Dievu.
Viņa acis ir tavas acis. Uzlūko
pasauli ar tām.
Un redzēja
viņš radīto labu esam, un tas viņam
patika.
Ieelpo to, Izgaršo tā saldmi un
sūrumu. Sajūti baudu un sāpes.
Tavas kājas ir Dieva kājas. Tās ir
tavas ,un tomēr nepieder tev. Vien uzticētas. Liec soļus viegli kā glāstus, lai
zeme pateicas, ka tu pa to staigā.
Tavas rokas ir Dieva rokas. Turpini
radīšanu.
Un tavs ķermenis ir no Dieva. Palūko,
cik tas skaists! Mīli.
Būt par
Dievu.
- Ko vēl ne? – Iesaucas Liftnieks.
- Ne prātā nenāk atbildēt par
pasažieru ālēšanos, – cieti nosaka tramvaja Vadītājs.
- Kas tās par muļķībām! – Īgņojas
pasažieri.
Tuvojas kārtējā pietura. Varbūt kāds
izkāps. Es – palikšu. Man pārāk patīk būt. Redzu – tev arī.
Būt
Dievā.
Sandra Sabīne Jaundaldere
2010.10.10. Lielvārdē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru