rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi

rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi
bites.šūnas.medus.strops

svētdiena, 2013. gada 29. decembris

Medus - Janas Veinbergas stāsts "Uzvarētājus netiesā"



Uzbrukums
Uzbrukums sākās no rīta. Pulksten 8.00 uz sētas parādījās Rudais. Pārbaudījis, vai tuvumā nav nekā aizdomīga, viņš devās uz dārza tālāko stūri, kur Maija vakar uzraka dobi un iestādīja atraitnītes.
Rudais ir labi audzināts, viņš apgāja atraitnītēm ar līkumu, izkasīja bedrīti un izdarīja, kas darāms. Pārstaigājis dārzu un šur tur pacēlis asti, viņš jau uzlēca uz sētas, lai dotos tālāk, kad pulksten 8.15 uzradās Strīpainais.
Strīpainais, kā zināms, nav labi audzināts. Arī viņš pamanīja jauno dobi, bet par atraitnītēm nelikās ne zinis, iekasījās pašā dobes vidū. Viena atraitnīte zaudēja vakar ierādīto vietu un nu gulēja padevusies, saknes kā rokas gaisā pacēlusi. Ko lai dara, atraitnītes neprot cīnīties, tādēļ atrašanās kara darbības zonā viņām draud ar nāvi.
Tad Strīpainais ieraudzīja dārza nojumē novietoto puķu kasti. Tā viņam rādījās kā saldais ēdiens. Viņš enerģiski kasījās, zeme lidoja uz visām pusēm, un pēc Strīpainā apciemojuma puķu kaste bija tikpat kā tukša.
Rudais Strīpainā izdarības cienīgi vēroja no augšas, tupēdams uz sētas. Viņš neko nebilda ne uzmundrinājumam, ne nosodījumam. Ko tur nosodīt, viņi karoja vienā pusē.
Pēkšņi dārzā parādījās Melnais. Pulkstenis rādīja 8.30. Strīpainais apsēdās līdzās Rudajam. Abi tupēja glītā ierindā un vēroja vadoni. Melnais cēli aizsoļoja līdz dobei. Šoreiz dzīvību zaudēja divas atraitnītes. Tad vadonis devās apgaitā gar sētu, pārbaudīdams iepriekšējās atzīmes un likdams jaunas. Lai nevienam nebūtu nekādu šaubu, kam pieder uzvara.
Arī Melnais uzlēca uz sētas – tā patālāk no padotajiem – un visi skanīgā trio uzsāka dziedāt uzvaras dziesmu.

Prettrieciens
Kara laukā dziesmas ilgi neskan. Pulkstenis bija 9.00. Pavērās durvis un prettriecienā ar milzīgu sparu un lielgabalu zalvēm devās Reksis un Krancis. Viņi skrēja un šāva lielā tempā un haotiski, sākumā pat nesaprotot, kur atrodas ienaidnieks. Kārtīgi tika apstrādāta jaunā dobe, zeme un atraitnītes lidoja pa gaisu kā lādiņi. No pretinieka te nedrīkstēja palikt ne smakas, ne ekskrementa gabaliņa.
Prettriecienam sākoties, Rudais un Strīpainais žigli pazuda. Bet Melnais tādu bēgšanu uzskatīja par gļēvulību.
Tad Reksis pamanīja Melno un metās uz sētas pusi. Arī Krancis tūlīt devās atbalstīt cīņu biedru. Lielais troksnis lika apkārtējo māju logiem vispirms izbrīnā pavērties, tad tie ar troksni aizcirtās.
Līdz pulksten 10.00 Reksis un Krancis jau bija iemācījušies ar priekšķepām gandrīz sasniegt sētas galu un Melnajam šķita, ka baltie asie zobi un slienājošie purni ir pārāk tuvu. Viņš ar cieņu atkāpās, lai pārgrupētu spēkus.
Zaudējuši mērķi Reksis un Krancis sagūla nojumē un galvas uz ķepām uzlikuši, ausis saspicējuši uzmanīja apkārtni.

Pamiers
Līdz pulksten 15.00 kaujas laukā valdīja klusums un miers. Arī karavīriem vajadzīga atpūta. Reksis un Krancis gulšņāja, ienaidniekus nekur nemanīja.
Tad bija redzams, ka gar sētu zogas Melnais. No otras puses tuvojās Rudais un Strīpainais. Varēja secināt, ka viņi nomērķējuši uz dobi, bet nezina, ka pretinieks tepat vien ir. Toties Rekša un Kranča novērošanas sistēma darbojās lieliski. Sākās kauja.

Kauja
Reksis un Krancis nekavējoties metās uzbrukumā. Rudais, bēgdams uzskrēja kokā. Strīpainais ātrumā paspēja palīst zem mašīnas, no turienes raidīdams niknus šņācienus un rūcienus uz Kranci, kas skraidīja ap mašīnu, rēja un mēģināja pabāzt zem tās ķepas un galvu.
Reksis veikli iedzina Melno nojumes stūrī. Atkāpšanās ceļa tur nebija. Šķita, ka Melnais šo kauju zaudējis, bet tad viņš ar visu spēku un asajiem nagiem cirtās Reksim purnā. Atskanēja kauciens un Reksis zaudēja kontroli pār situāciju. Melnais metās skriet. Situācijas kritiskumu novērtēja Krancis un metās Melnajam pakaļ. Labu laiku abi riņķoja pa dārzu – pāri rožu dobei, pāri vēl atlikušajām atraitnītēm, iekšā narcišu pudurī, cauri upeņu krūmam, līdz beidzot Melnais ieraudzīja glābēju sētu pārlēca tai un projām bija.
Tikmēr Reksis, atguvies no ievainojuma, cīnījās, lai izdabūtu Strīpaino no mašīnas apakšas. Krancis viņam pievienojās un tagad abi lenca Strīpaino katrs no savas puses. Tomēr te vairāk notika trokšņošana nekā reāla kara darbība, jo Strīpainais bija zem mašīnas, bet Reksis un Krancis – ārpusē.
Cīņu par Strīpaino izmantoja Rudais un mēģināja nepamanīts nokāpt no koka un nozust. Tomēr brīdī, kad Rudais jau lēkšiem šķērsoja dārzu, to ievēroja Reksis un metās viņam pakaļ. Arī Krancis negribēja atpalikt un sekoja abiem. Rudais bija žiglāks, viņš paspēja sasniegt caurumu sētā un veikli izšmauca pa to.
Es teiktu, ka Reksim un Krancim nav sajēgas ne par stratēģiju, ne taktiku. Bet kara korespondentos jau karavadoņi neklausās. Kamēr Reksis un Krancis ņēmās ar Rudo, tikmēr arī  Strīpainais izlīda no mašīnas apakšas un prom bija.

Zaudējumi
17.00 pa dārza vārtiņiem ienāca Maija. Reksis un Krancis priecīgi steidzās viņai pretim, lai pavēstītu par uzvaru. Nokļuvusi dārza vidū, Maija iekliedzās, iepirkumu saiņi izkrita viņai no rokām. Visapkārt valdīja īsta postaža. Atraitnītes izrautas un izmētātas, tulpes un narcises nolauztas, rozes izbradātas, puķu kastes zeme izbārstīta pa nojumi, uz visiem celiņiem zemjaini ķepu nospiedumi, bet upeņu krūmam pašā vidū milzīgs kaķa spalvu kušķis. Neaptverami zaudējumi. Tomēr tā šķita tikai Maijai. Reksis un Krancis gaidīja saimnieces uzslavu par veiksmīgo kauju. Jo uzvarētājus netiesā. 


trešdiena, 2013. gada 25. decembris

Spiets - ikgadējais Rakstnieku kopas DORE Prozas lasījums. Šoreiz - Karstas Rindas. 7.12.1013.

Foto: Guntis Pilsētnieks


Pirms lasījuma. LU Akadēmiskā bibliotēka Rūpniecības ielā 10, Rīgā.




Rakstnieka un publicista Jāņa Ūdra ievadvārdi.

Lasījuma dalībnieki rakstnieks un publicists Jānis Ūdris. Māksliniece, literāte un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere.

Rakstnieks un publicists Jānis Ūdris teic pateicības vārdus LU Akadēmiskās bibliotēkas direktorei Ventai Koceres kundzei.


Dramaturģe Justīne Kļava un rakstnieks Jānis Ūdris iejutas lomās un lasa fragmentus no Jāņa Ūdra grāmatas "Zigfrīda Meierovica trīs Annas".
(Kristīne - Justīne Kļava, Zigfrīds - Jānis Ūdris. )



Filozofe un rakstniece Jana Veinberga.

Mūziķe Rita Alika.

Dramaturģe Justīne Kļava.

Mūziķis un dziesminieks Mikus Straume.

UK mītošā ģeogrāfa un rakstnieka Rodrigo Jansona stāsta "Nebula" fragmentus lasa rakstnieks Jānis Timošenko.
Rodrigo Jansons : "Centos radīt kaut ko kas asociētos ar manu, nu jau 4 gadus topošo stāstu Nebula. Miglaini ir, arī iekšējā dusma tur ir. Viss tur ir. 'Par visu sāp. Viss sāpīgais derdz, viss sājais riebj, viss nepatīkamais lauž. Dvēseles spēlē skumjas. Nebula nav miglājs, tā ir zudība.' (R.Jansons, Nebula, 2009-....)


Mākslinieks un mūziķis Einārs Kvilis.

Lasījumu vada dramaturģe Justīne Kļava un rakstnieks Jānis Ūdris.



 Performanci "Karstas Rindas" aizsāk rakstnieks un publicists Jānis Ūdris. Pavediens iezīmē ceļu ... no viena pie otra.

Klausītāju un skatītāju rindās....karsts pavediens vieno mūs visus.

Mākslinieks un mūziķis Einārs Kvilis performancē "Karstas Rindas".

Māksliniece, literāte un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere - performanci "Karstas rindas" papildina ar deju...."Ieklausies , sajūti sarkano pavedienu savās rokās .... šīs rindas - karstas un patiesas kā asinis no sirds.''

Dramaturģe Justīne Kļava lasa UK mītošas rakstnieces Ievas Lākutes "Naudas stāstu".
Priekšplānā rakstnieki Jānis Timošenko un Edīte Paule.

Fiziķe un rakstniece Edīte Paule.

Māksliniece, literāte un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere noslēdza lasījumu ar eseju "Tumsa un Gaisma".
Eseja lasāma un performance skatāma :      www.sandrasabinelitera.blogspot.com

pirmdiena, 2013. gada 2. decembris

Spiets - Prozas lasījumi 2013.



Rakstnieku kopa „Dore” aicina uz prozas lasījumu pasākumu „Karstas rindas” 7. decembrī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rīgā, Rūpniecības ielā 10.

Pasākumā piedalīsies rakstnieks, ceļojumu aprakstu un eseju krājuma „No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei”, grāmatas „Gunta Ulmaņa vertikāle”, romānu „Zigfrīda Meierovica trīs Annas”, „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” un 2013. gadā iznākušās grāmatas „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” autors Jānis Ūdris, māksliniece, dejotāja un rakstniece, grāmatu „Kampūrijas stāsti un pasakas” un 2013. gadā iznākušās grāmatas-poēmas „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku” autore Sandra Sabīne Jaundaldere, rakstniece, romāna „Liktenīgā atgriešanās” un stāstu grāmatas „Nenotikusi mīlestība” autore Jana Veinberga, dramaturģe Justīne Kļava un rakstniece Edīte Paule. Apmeklētāji varēs noklausīties arī tālumā mītošo „Dores” biedru Ievas Lākutes un Rodrigo Jansona stāstus.


Lasījumos rakstnieki iepazīstinās ar saviem jaunākajiem prozas un dramaturģijas darbiem vai darbu fragmentiem. Pasākuma muzikālo ietvaru veidos mūziķe Rita Alika, Mikus Straume un Einārs Kvilis. Performanci sniegs Sandra Sabīne Jaundaldere. Būs aplūkojama „Dores” grāmatu izstāde.


Rakstnieku kopa darbojas kopš 2009. gada un sākotnēji apvienoja Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas absolventus un dalībniekus. Kopas sastāvs ir mainīgs, bet nemainīga ir vēlme rakstīt un iepazīstināt ar saviem darbiem lasītājus un klausītājus. No 2009. gada tiek veidots arī īpašs, ikgadējs pasākums Prozas lasījumu zīmē. 2012. gadā kopa ieguvusi nosaukumu „Dore”. Pasākumu vadīs Justīne Kļava un Jānis Ūdris.

Šūna - Rakstnieka Jāņa Ūdra saruna ar Mārupes vidusskolas audzēkņiem 2013. gada 13. novembrī , Patriotu nedēļā.









sestdiena, 2013. gada 14. septembris

Šūna - Grāmatu ilustrāciju izstāde.2013.

Grāmata "Kamūpūrijas Stāsti un Pasakas", Poēma "Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku ". Grāmatas un ilustrācijas.
Atklāšanas svinības 15.09. , 16.00. Esiet mīļi gaidīti viesi.



pirmdiena, 2013. gada 11. marts

Šūna - Jāņa Ūdra grāmatas "Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē" atvēršanas svētki.13.03. 2013.

http://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/145689 jana_udra_gramatas_meldras_un_matisa_celojums_vesture_atversanas_svetki.html?i=0

Šūna - Sandras Sabīnes Jaundalderes grāmatas "Kampūrijas stāsti un pasakas" ilustrāciju izstāde.

Izstāde apskatāma  07.02 - 10.03. 2013. Tikšanās ar autori 17.02.2013.

Sandra Sabīne Jaundaldere grāmatnīcas "Jumava" izstāžu zālē, Lielvārdē. Vairāk par grāmatu un izstādi skatīt sadaļā "Kampūrijas stāsti un pasakas" un  www.sandrasabineart.blogspot.com .

Šuna - Justīnes Kļavas viesošanās biblotēkā.

Justīne Kļava tiekas ar lasītājiem Pļavnieku bibliotēkā. 20. 02.2013.
http://bibliotekaberniem.blogspot.com/2013/02/iemilejusies-zeke.html


Medus - Stāsti no Prozas lasījumiem 2012.



 Edīte Paule

Stikla pūtēja meita.

-Rīt. Rīt es tevi izrakšu, - viņš norūc kā pamodināts lācis.
Ārā biezi snieg.
Vecais vīrs nomet lāpstu stūrī, aizmet dūraiņus turpat blakus un aizsper zābakus. Šodien viņš ir zaudējis.
-Rīt, - vīrs noņurd, apsēžas pie plīts un, kā visās sniega dienās, skatās ārā pa logu, rokā guļ karsta aveņu uzlējuma krūze. Caur pārslu aizskaru vīd siluets. Tā ir trausla sieviete, kas sniegputenī kustas arvien gausāk līdz sastingst pavisam.

Stikla lauskas šķīda pret grīdas dēļiem. Dina sirds aizsvilās neprāta kaislē. Mazā stikla balerīna taču bija dejojusi viņa līgavas pūrā jau kopš mazotnes. Dejojusi, dejojusi, līdz tagad sapinusies, paklupusi. Līgava nometusies ceļos, bēra pilnu klēpi asarām.
-Neraudi, - viņš teica, savāca asās lauskas kailajā plaukstā, tad ar tiem pašiem asiņainajiem pirkstiem noglauda līgavas seju. Viņš apsolīja – tā dejos atkal.

Šajā tūristu ciemā katrs jautājums ir pielīdzināts diviem naudas gabaliem.
Dins atkal un atkal izvelk spīdīgās monētas un uzstājīgi atkārto to pašu jautājumu, bet atbilde neatšķiras: „Stikla meistars?” ļaudis saskatās, dažs novīpsnā. Nekā tāda te nav.
Bet monētas neatgriež.
Monētas beidzas. Dins atpogā mēteļa augšējās pogas, izvelk no krūšu kabatas kādas caurspīdīgas lauskas un līdz ar tām nobrūnējušu lapeli. Buklets no šī ciema, raksts par stikla meistaru, kurš spējis pat dīķi pārklāt ar stiklu, neizkausējamu un neizšķaidāmu.
Ieraudzījis papīra gabalu, kāds no ciema vīriem negaidīti noslēpumaini pasmaida un apstājas. Dins ir pārliecināts - ciema vīrs to ir atpazinis.
-Man vairs nav monētu, - Dins saloka lapu uz pusēm. Ciema vīrs pakrata galvu sānis – viņam monētas nevajag.
-Daudzi sajukuši prātā, vai zināji?, meklējot šo noplukušo stikla darītāju! – viņš saka.
-Stikla meistaru? – Dins jautā.
-Kādu Tev meistaru? Prastas glāzes un vāzes, trauslas pēc suņa, nespodras, duļķainas, -ciema vīrs nospļaujas.
-Mēs laikam domājam dažādus cilvēkus, - Dins paver mēteli, lai paslēptu bukletu.
-Vieta ir īstā, - ciema vīrs izrauj karti no viņa rokām, - vīrs arī ir īstais. Meistars saucas? Vienu reizi gan viņš ir izpūtis ko vērtīgu. Toreiz šķindošais figūriņas spiedziens pārkliedza visu ciemu. Ļaudis saskrēja pat no attālākajām mājām, lai ieraudzītu to trausli trīsuļojošo acu skatienu. Jā, toreiz gan vīri aizturēja elpas. Apžilbināja viņš visus, tas gan!, kā saules stars acī. Viņš bija radījis pats savu meitu – Giju. 
-Giju? – Dins atkal satver savu nobrūnējušo papīru un sarauc pieri, - kāpēc tad citi ciema ļaudis šo vīru neatminās?
-Ak, jauno cilvēk, neticiet nostāstiem, - ciema vīrs puspiever acis un plati pasmaida, - Stikla pūtējs nekad nav izpūtis neko vairāk kā vāzes un glāzes, un dzīvojot mežā, saprotams, ka viņš ir izslīdējis no ļaužu prātiem.
Ciema vīrs norāda uz īsāko ceļu līdz stikla pūtēja mājām un apklust. Vairs ne vārda Dins nespēj izvilināt no vīra mutes.

Dins brien arvien dziļāk mežā. Meistars vai ne meistars, viņam vecais vīrs ir jāatrod.
Taka kā čūska – vijas starp kokiem līdz pazūd sniegā. Vien kailu stumbru siena uz visām pusēm. Bet bez takas meistara māju neatrast.
Dins apstājas. Bet stājoties brist, viņš izdzird klusu, saraustītu švīkstoņu, kas spiežoties caur meža sienu, graiza dzirkstošo gaisu. Kāds putns? Dzīvnieks?
Ja tie būtu mežcirtēji, Dins nodomā, tiem varētu pajautāt ceļu. Vairs neatskatoties, viņš brien caur dziļo sniega slāni vēl tumšākā biezoknī.
Tuvojoties skaņai, starp kokiem atklājas daļa no kristāldzidra dīķa ledus. Dins palēnina gaitu, līdz beidzot apstājas pavisam. Nenovērsis acis, viņš norauj cimdu, atpogā augšējo mēteļa pogu un iestumj roku iekšējā kabatā tieši pie krūtīm. Tur tās visas guļ – saplīsušās dejotājas stikla lauskas. Bet pati dejotāja, neskarta, izpūsta no dzidra stikla, neticami!, griežas uz gludā dīķa ledus viņa acu priekšā.
Viņa burtiski lido pār ledu. Gijai tas padodas viegli kā vējš būtu viņu papūtis gaisā, pagriezis un atkal nolaidis uz ledus. Gija iesmejas, un, liekas, viņas balsī valda stikla šķindoņa.
No kokiem nobirst sniegs, un caur sniegu viss šķiet nereāls. Dins jūtas, kā pats būtu iekāpis dejotājas kristāla lodē.
Gija viņu pamana, abu skatieni sastopas. Gija sastingst.
Tās acis – pilnas ar trauslāko stiklu. Viņš tausta lauskas savā krūšu kabatā un jūt, kā tās kļūst tukšas, tās kļūst sīkas un vienaldzīgas šīs dejotājas priekšā.
 Gija ir apstājusies kā kārbiņas dejotāja, kas lūdz, lai Dins atkal uzvilktu viņas mehānismu.
Dins nespēj novērsties, lai ari jūt, ka viņš uzvelk Gijas kārbiņu ar skatienu vien. Par tālu.
Gijas kājas pašas iedejojas, sapinas un paklūp. Viņas plaukstas piespiežas ledum. Dina sirds iedegas kaislē. Skriet, pārslīdēt pār ledu, piecelt trauslo sievieti, bet arī Dina kājas ir sapinušās.
Viņš izrauj roku no krūšu kabatas, visas sīkās lauskas guļ satvertas viņa pirkstos. Visas sīkās lauskas guļ izkaisītas sniegā.
Gija paskatās uz viņu, pieceļas kājās un atsāk savu deju. Vēl mazliet straujāku.

Mirkli Dins skatās uz savu tukšo, sala aprauto, sarkano plaukstu, tad apvelk biezo cimdu un brien tālāk uz stikla pūtēja mājām. Zem ādas, tieši aiz ribām viņš jūt ko tālu un viegli plīstošu. Dins nezin to lietu, priekšmetu vai sajūtu, kas ir tur iekšā, bet nojauš, ka glabājot to, būs jātur smalki pavedieni.

Dinam ne prātā vairs nenāk lūgt salabot sasistās stikla lauskas.
Nenovilcis, tikai atpogājis mēteli viņš sēž pie tumšās meistara plīts.
-Stikla dejotāju? – vecais vīrs pārjautā un ar skatienu taustās pa noputējušiem glāžu un vāžu plauktiem.
-Ahā, te tā ir, - vecais vīrs smagnēji pieliecas pie paša apakšējā plaukta dziļākajā stūrī un izvelk apputējušu stikla figūriņu gluži tādu pašu kā sasistā.
Dins uzmet skatu figūrai, un tūliņ novēršas.
-Ne šo, citu, - viņš sarauc pieri rievās.
-Citu?- meistars pārjautā, - citas nav. Otru pārdevu pirms daudziem gadiem. Citu nav.
-Bet tā, uz ledus? – Dins pieceļas kājās.
-Tā netiek pārdota! – stikla pūtējs neviļus piecērt kāju un sapīkst. 
Klusums.
-Netiek pārdota? – Dins klusi nočukst un pēkšņi saprot, - Piedodiet, ne pirkt. Es precēšu jūsu meitu! –
-Precēt stikla pūtēja meitu? Uz kā tad ar tavu līgavu? – vīrs iesmejas, viņš grib vēl ko teikt, bet Dins jau ir piecēlies kājās.
-Nieki! – viņš iesaucas un steidzas ārā no istabas. Ne viņš aizpogā mēteli, ne aizver durvis aiz sevis.
Dins grib. Nē, viņam to vajag, kā sirdij vajag pukstus un miesai - elpu. Viņš alkst šo dejotāju uz ledus.

Kad uzzied ķirši, Dins atgriežas jau ar brīvu sirdi.
 Stikla pūtēja māju vairs nevar nepamanīt – tagad tā kā kristāla suns, pārliecies pār koku galotnēm, sveicina katru nācēju.
Gar ieeju klīst jautru ļaužu pulks. Tie grūstās gar greznām stikla figūrām visapkārt stikla pūtējam. Viņš tās pārdod – neskaitāmas dejotājas uz ledus. Simtiem dejotāju viņš ir izpūtis šajā laikā un visas tās tagad pārdod kā Dina atmiņu lauskas.
-Es atnācu pēc jūsu meistardarba, - Dins pārkliedz ļaudis.
-Izvēlieties vienu, es tūlīt pieiešu pie kases.-
-Es nenācu pēc figūriņām, - Dins sauc.
-Meistardarbs? Ne figūriņas? Jauno cilvēk, man nav laika jokiem, skat, kāda rinda, - stikla pūtējs noelš.
-Bet jūsu meita...
Stikla dejotāja izslīd no meistara rokām un sašķīst sīkās lauskās.
-Ak, tas esi tu! – stikla pūtējs plati pasmaida.

Ja kāds bija redzējis Gijas acis, tās neaizmirsa nekad. Dins aplūko māju ciešāk, Gijas acis atmirdz ikkatrā viņas tēva mājas stikla lauskā. Visa kristāla būve šķiet celta no meitas drumslām vien. Šī pils – tā ir Gija pati.
Un tikai tagad Dins pirmoreiz pa īstam ierauga stikla meistaru. Vecā vīra sejā atdusas visa viņa dzīve. Acīs ir smagums no stikla. Matos guļ stikla drumslu sirmums un soļos viešas stikla asums. Visa viņa dzīve ir bijis stikls vien.
-Kur ir jūsu meita? – Dins balss skan kā čuksts.
Stikla pūtējs neatbild, tikai pamāj ar galvu, lai Dins viņam seko.
Viņi apstājas pie dīķa meža vidū. Gaiss ir dzestrs un stīvs. Tur jau viņa ir - uz ledus dīķa vidū. Gija stāv, pastiepusi savas rokas pret debesīm. Lūpas un acis ir dzidras un ieplestas, mati palikuši pusapaļā izgriezienā.
-Viņa, - Dins apraujas, - viņa nekustas. –
-Jā, jauno cilvēk, mehānisms ir sabojājies. Rīt ieradīsies vīri, kas to salabos, - stikla pūtējs uzliek roku uz Dina pleca, - bet tikmēr tā stāvēs sastingusi. –
Vecais vīrs paskatās atpakaļ uz savu kristāla pili un turpina, - Tāds ir tas stikls. Caurspīdīgs, bet noslēpumains. Un es esmu tā meistars.
Dins norauj cimdu un ieslidina roku aiz mēteļa malas pie krūtīm. Zem ādas, tieši aiz ribām kas tāls un trausls draud izšķīst. Viņš jūt, kā smalkie pavedieni cits aiz cita pārtrūkst. Viņš cenšas tos satvert, bet tie izslīd.
Dinam vajag vien reizi vēl pieskarties Gijai. Lai noticētu. Viņš uzlec uz stikla, skrien. Stikls zem kājām ieplaisā, viņš paskatās lejup. Tur tie visi ir, stikls plaisā. Bet zem stikla – visi prātā sajukušie.
Gijas matos ķiršu ziedi.

Foto - Sandra Sabīne Jaundaldere.