rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi
pirmdiena, 2014. gada 1. decembris
Šūna - Prozas lasījumi 2014. Prozas Vakariņas 3.12. 19.00.
Šonedēļ, 2.-7. decembrim norisināsies ikgadējie Latvijas Literatūras centra rīkotie Prozas lasījumi. Esmu pagodināta piedalīties
"Prozas vakariņas" 3.12. 2014. 19.00 . Grāmatu un kultūrpreču māja NICE PLACE MANSARDS
Kr. Barona ielā 21a, Rīgā.
Lasījumā piedalās:
Madara Rutkēviča
Agnese Rutkēviča
Guntis Berelis
Ilze Jansone
Helga Tormane
Sandra Sabīne Jaundaldere
Lasījumu vada Ivars Šteinbergs
Vairāk par lasījumu :
http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/prozas-lasijumi-2014.html
Medus - Ievas Lākutes dzejoļi DORES "Medus" lasījumā. 26.12. 2014.
Ievads
Ieva izceļoja no Latvijas 15 gadu vecumā, lai, kopā ar mammu,
Anglijā meklētu izeju no finansiālā bezceļa, kas tolaik bija iestājies.Deviņus
gadus vēlāk, šie dzejoļi radušies kautkur pa vidu abām zemēm – konfliktā starp ilgām
un pašas ambīcijām, mēģinot izprast, kur ir autores īstā vieta.
Dzemdības
Dzimtene kliedza kā dzemdību sāpēs,
kad es pametu viņas klēpi -
viņas nabas saite vēl nebija pārgriezta,
kad es pametu viņas klēpi -
viņas nabas saite vēl nebija pārgriezta,
Mani baroja tikai viņas spēki.
Es raudāju,dienām un naktīm -
mana sirds rija tumsu, pilniem kakliem.
Es raudāju,dienām un naktīm -
mana sirds rija tumsu, pilniem kakliem.
Kurā brīdī tā izklīda,
Es nezinu,
Bet atceros, ko Dzimtene man čukstēja:
“Lai kādus ceļu mīs tava skājas,
Lai kādos ūdeņos tu peldēsies,
No maniem ūdeņiem taču cēlies.
Tāpēc ņem mani kabatā,
Un visur nes līdzi –
Es neesmu akmens,
Kas slīcina,
Es esmu klints,
Kas nes tavu pamatu.”
Un
es ņēmu, un peldēju.
Dienas starp debesskrāpjiem
Debesskrāpja ambīciju telpā
man pēkšņi trūkst elpas.
Atmiņas lūr aiz datora ekrāna
un ilgas lēkā pa klaviatūru.
Jau raksta Youtubeun
klikšķina
uz „Zaķīšu Pirtiņu”.
Menedžeris jau skatās,
ka maitāju laiku.
Ilgas, negantās ilgas,
ievērojiet noteikumus!
Jūs taču zinat, ka
tikai naktīs drīkstat
savas drēgnās sejas
man rādīt.
Dienā par jums
Neviens nedrīkst zināt.
Autobusam pretī veļas darbs un miglas vāli,
Dažs aizmidzis, dažs kautko lasa.
Neviens nedzird kā krūtīs skan
Manas
zemes vārdi,
seni
un tāli.
“Kur
esi, bērns,kur klīsti?
Kur pazudi?Par mani jau aizmirsi?”
Kur pazudi?Par mani jau aizmirsi?”
Es
acis sažņaudzu kā dūres
Un
dodu pretsitienu.
Mani
nespieda.Saprati?
Tā
bija mana izvēle.
Pasaule,
tā apbur un vilina.
Tā
dos to, ko nevarēji tu.
Autobuss
tik rit uzpriekšu
Bez
aprāviena,
Dažs
aizmidzis, dažs kautko lasa,
Neviens
nedzird kā skan
Manas
zemes vārdi,
seni
un tāli.
“Un
pie kādas laimestu tur tiki?
Vai
tad ar mani tev nepietika?
Mani
piesmēja un izlaupīja
tie,
ko tavā vietā lika.”
Acis
sažņaugtas kā dūres,
Tik
nav,kam dot pretsitienu.
Autobuss
rit uz priekšu bez aprāviena,
Dažs
pamodies, dažs kautko lasa,
Man
krūtis
Skan
smagi un dobji
Kā
Pēterbaznīcas zvans.
Mana zeme, mūžīgā zeme!
Sirdī
es tevi nesu kā krustu.
Mani
apbur un vilina visa pasaule,
Bet
tu mana godība un mana smeldze.
Bet
pacieties, mīļā, stājies nu saukt.
Jo
man vajag būt stiprai;
Lai
būtu ko sēt, stādīt un pļaut –
Zeme,
saproti- man vajag vēl augt.
Medus - Sandra Sabīne Jaundaldere. Vīzija "Ozoliņš". DORES "Medus" lasījums.26.11.2014.
Ozoliņš.
Es uzgāju ganīdama birzē kuplu ozoliņ
Vara Saknes, zelta Zari, sudrabiņa Lapiņām
Sudrabiņa Lapiņām , zaļajām zīlītem.
No Saknēm bungas taisu, No Zariem stabulīt’s
No tā paša viducīša bitītēm māju viet’.
Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,
Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’
Nošķīst mani brūni svārki ar tām Vella asinīm.
Kur es viņus izmazgāšu? – Deviņos Ezeros.
Kur es viņus izskalošu? – Deviņos Avotos.
Kur es viņus izzaudēšu? – Deviņos Kambaros.
Kur es viņus novalkāšu? – Deviņos panākstos.
/ tautas dziesma/
Sauss ,saulains uzkalniņš. Sērmūkšļu un bērzu meiju
briksnājs, lazdas un kārklu krūmi. Čabīgas lapas un dzeltēt sakusi kūla pa
kājām. Vēl nerudens , bet pirmās lapas jau atradušas zemi. Pirmie atnāk,
izplaukst un aiziet pirmie. Ozola stumbru klāj ķērpjaina, bieza miza. Plaisas
plešas , jo vasaru jo platākās un brūnas, lielas skudras tek pa tām kā
tērcītes ...augšup...lejup. Piekļaujos
ozola stumbram un topu par ozolu. Manas kājas ir no vara, rokas no zelta, mati
- sudraba, bet ap kaklu apbirst zaļas zīļu krelles – pagātnes mīlestības
dāvanas nākotnei. Zeme ir radījusi manu augumu no jauna , Saule sasildījusi, Jūra
nomazgājusi, Vējš nožāvējis. Uguns auž savas spilgtās āderes manī un es neprotu
tās apturēt.
Nāc, dejo ar mani!
Manas kājas ir bungas, rokas - stabules, pamājot galvu
ieskanas sudraba zvaniņi, bet manā viducī , senā brūcē , esmu ļāvusi iemesties bitēm,
lai sāpes pārvēršas medū. Tomēr piesargies no maniem sargiem, jo tie ir
karotāji.
- Nāc, dejo ar mani, - atsaucas Ozols. Apviju tam rokas.
Skudru sīkie asie žoklīši ieķeras manā baltajā ādā un kož. Cenšos tās notraukt.
Gribu mieru no skudrām. Skudras grib mieru no manis.
Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,
Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’.
Apeju ozolam
apkārt, kur ēna, mikla nogāze ... sapuvušu zīļu birums. Dvako pēc trūdiem.
Zem maniem
soļiem kraukst zīles. - Redzi, mēs esam pagalam, mēs esam nekad nebijušie ozoli
un ... mēs nekad nebūsim.
Un man nav
mierinājuma vārdu, ko sacīt.
Zīles teic,
- mēs guļam trūdos un jaušam, kā jūs
meklējat tēvutēvu zobenus, šujat kara karogus, lielaties un lepojaties. Vai
tādēļ mēs uzaugām ozolā, lai klausītos nebeidzamās ķildas un pašlabuma
meklēšanu? To klausoties esam sapuvušas. Kā nākas, ka runas ,domas un
darbi ir pilni puvuma? Kā tas var būt? Vai
jūsu gars nav sapuvis no paštaisnības? Kas notiek? Griez ozolam muguru un
uzlūko savu tautu.
Apgriežos,
bet neviena neredzu.
- Neviena
nav, – saku. Tie - ne cilvēki, kuri rīko traci... varbūt, tie ir tikai ēnu
karotāji – jodi?
- Dod
zobenu! – Kliedzu ozola grodajam vainagam , - dod man zobenu un es nocirtīšu
Jodam galvas...viņa muļķīgo, kašķīgo, naidpilno un alkatīgo galvu ...cirtīšu,
lai ripo.
Jodu asinis - melnas. Šo darbu veicot neviens nepaliek
tīrs, – dun ozols.
- Kur tavas bungas , stabules, medus un
krelles? Ej dejot un ļauj vīriem vīru darbus.
Saku , - esmu jau gana ļāvusi. – Un ko redzu ?
Asins lietus ... kopš aizlaikiem līst pār mūsu
karogiem....un tie vairs nav balti, kā Gaismas laikos, bet sarecējuši brūnās vātīs. Vai beidzot nav
gana?
Lūk, vairs tikai
viena vienīga zīle ir sējusies un aug,
taču kazas un aitas grauž ozoliņa asnus.
Tās ir rijīgas. Tās saprot vien savu kāri.
Kur gans! Vai man iedevuši stibu? Vai
sūtījuši tās ganīt? Vai tikai tā svētu rītu var atrast to koku, kuram sudraba lapas,
zelta zari un vara saknes?
Vara ir
saknēs. Kur ir mūsu vara, mūsu karstās sirdis?
Nošķīst mani brūni svārki ar tām
Vella asinīm.
Zveļam tumsā
uz labu laimi, neskatam , kam trāpam ...varbūt mīļam kaimiņam, draugam, brālim.
...ceram , ka jodam, bet Tumsā ir daudz jodu un tie, izspļaujot melnus mutuļus,
kuļ Tumsu vēl blīvāku. Mani svārki ir vienos traipos. Ļaudis rāda ar pirkstiem,
nievā un izsmej. Skauģi priecīgi savelk līdzjūtīgas sejas. Viņiem pat žēl. Nu viņi
vairs negribētu būt manā vietā...tik netīri, nepareizi un nepieklājīgi...
Kur es viņus izmazgāšu?
Kur es viņus izskalošu?
Kur es viņus izžaudēšu?
Kur es viņus ....?
Svārkus? Ļaudis?
– Deviņos Ezeros.
– Deviņos Avotos.
– Deviņos Kambaros.
Ozola
vainagā dun Pērkons.
Dindaru-
dandaru, Ozoliņi, visi tavi zariņi
zīlīšu pilni.
Lai tautas
augums kā mūsu dziesmas, mūsu balsis kā zari, mūsu goda svārki - tīri un
dvēseles baltas kā trejdeviņas reizes balinātas.
8./12. 11. 2014.Lielvārdē.
Abonēt:
Ziņas (Atom)