rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi

rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi
bites.šūnas.medus.strops

pirmdiena, 2014. gada 1. decembris

Šūna - Prozas lasījumi 2014. Prozas Vakariņas 3.12. 19.00.


Šonedēļ, 2.-7. decembrim  norisināsies ikgadējie Latvijas Literatūras centra rīkotie Prozas lasījumi. Esmu pagodināta piedalīties
"Prozas vakariņas" 3.12. 2014. 19.00 . Grāmatu un kultūrpreču māja NICE PLACE MANSARDS
 Kr. Barona ielā 21a, Rīgā.


Lasījumā piedalās:

Madara Rutkēviča
Agnese Rutkēviča
Guntis Berelis
Ilze Jansone
Helga Tormane
Sandra Sabīne Jaundaldere

Lasījumu vada  Ivars Šteinbergs

Vairāk par lasījumu :
http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/prozas-lasijumi-2014.html

Medus - Ievas Lākutes dzejoļi DORES "Medus" lasījumā. 26.12. 2014.



Ievads

Ieva izceļoja no Latvijas 15 gadu vecumā, lai, kopā ar mammu, Anglijā meklētu izeju no finansiālā bezceļa, kas tolaik bija iestājies.Deviņus gadus vēlāk, šie dzejoļi radušies kautkur pa vidu abām zemēm – konfliktā starp ilgām un pašas ambīcijām, mēģinot izprast, kur ir autores īstā vieta.


Dzemdības

Dzimtene kliedza kā dzemdību sāpēs,
kad es pametu viņas klēpi -
viņas nabas saite vēl nebija pārgriezta,
Mani baroja tikai viņas spēki.
Es raudāju,dienām un naktīm -
mana sirds rija tumsu, pilniem kakliem.

Kurā brīdī tā izklīda,
Es nezinu,
Bet atceros, ko Dzimtene man čukstēja:
“Lai kādus ceļu mīs tava skājas,
Lai kādos ūdeņos tu peldēsies,
No maniem ūdeņiem taču cēlies.

Tāpēc ņem mani kabatā,
Un visur nes līdzi –
Es neesmu akmens,
Kas slīcina,
Es esmu klints,
Kas nes tavu pamatu.”

Un es ņēmu, un peldēju.



Dienas starp debesskrāpjiem

Debesskrāpja ambīciju telpā
man pēkšņi trūkst elpas.

Atmiņas lūr aiz datora ekrāna
un ilgas lēkā pa klaviatūru.
Jau raksta Youtubeun klikšķina
uz „Zaķīšu Pirtiņu”.

Menedžeris jau skatās,
ka maitāju laiku.
Ilgas, negantās ilgas,
ievērojiet noteikumus!

Jūs taču zinat, ka
tikai naktīs drīkstat
savas drēgnās sejas
man rādīt.

Dienā par jums
Neviens nedrīkst zināt.



Manaszemesvārdi

Autobusam pretī veļas darbs un miglas vāli,
Dažs aizmidzis, dažs kautko lasa.
Neviens nedzird kā krūtīs skan
Manas zemes vārdi,
seni un tāli.

“Kur esi, bērns,kur klīsti?
Kur pazudi?Par mani jau aizmirsi?”

Es acis sažņaudzu kā dūres
Un dodu pretsitienu.

Mani nespieda.Saprati?
Tā bija mana izvēle.
Pasaule, tā apbur un vilina.
Tā dos to, ko nevarēji tu.

Autobuss tik rit uzpriekšu
Bez aprāviena,
Dažs aizmidzis, dažs kautko lasa,
Neviens nedzird kā skan
Manas zemes vārdi,
seni un tāli.

“Un pie kādas laimestu tur tiki?
Vai tad ar mani tev nepietika?
Mani piesmēja un izlaupīja
tie, ko tavā vietā lika.”

Acis sažņaugtas kā dūres,
Tik nav,kam dot pretsitienu.
Autobuss rit uz priekšu bez aprāviena,
Dažs pamodies, dažs kautko lasa,
Man krūtis
Skan smagi un dobji
Kā Pēterbaznīcas zvans.

Mana zeme, mūžīgā zeme!
Sirdī es tevi nesu kā krustu.
Mani apbur un vilina visa pasaule,
Bet tu mana godība un mana smeldze.

Bet pacieties, mīļā, stājies nu saukt.
Jo man vajag būt stiprai;
Lai būtu ko sēt, stādīt un pļaut –
Zeme, saproti- man vajag vēl augt.

Medus - Sandra Sabīne Jaundaldere. Vīzija "Ozoliņš". DORES "Medus" lasījums.26.11.2014.



Ozoliņš.

Es uzgāju ganīdama birzē kuplu ozoliņ
Vara Saknes, zelta Zari, sudrabiņa Lapiņām
Sudrabiņa Lapiņām , zaļajām zīlītem.
No Saknēm bungas taisu, No Zariem stabulīt’s
No tā paša viducīša bitītēm māju viet’.
Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,
Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’
Nošķīst mani brūni svārki ar tām Vella asinīm.
Kur es viņus izmazgāšu? – Deviņos Ezeros.
Kur es viņus izskalošu? – Deviņos Avotos.
Kur es viņus izzaudēšu? – Deviņos Kambaros.
Kur es viņus novalkāšu? – Deviņos panākstos.
/ tautas dziesma/

Sauss ,saulains uzkalniņš. Sērmūkšļu un bērzu meiju briksnājs, lazdas un kārklu krūmi. Čabīgas lapas un dzeltēt sakusi kūla pa kājām. Vēl nerudens , bet pirmās lapas jau atradušas zemi. Pirmie atnāk, izplaukst un aiziet pirmie. Ozola stumbru klāj ķērpjaina, bieza miza. Plaisas plešas , jo vasaru jo platākās un brūnas, lielas skudras tek pa tām kā tērcītes   ...augšup...lejup. Piekļaujos ozola stumbram un topu par ozolu. Manas kājas ir no vara, rokas no zelta, mati - sudraba, bet ap kaklu apbirst zaļas zīļu krelles – pagātnes mīlestības dāvanas nākotnei. Zeme ir radījusi manu augumu no jauna , Saule sasildījusi, Jūra nomazgājusi, Vējš nožāvējis. Uguns auž savas spilgtās āderes manī un es neprotu tās apturēt.

Nāc, dejo ar mani!

Manas kājas ir bungas, rokas - stabules, pamājot galvu ieskanas sudraba zvaniņi, bet manā viducī , senā brūcē , esmu ļāvusi iemesties bitēm, lai sāpes pārvēršas medū. Tomēr piesargies no maniem sargiem, jo tie ir karotāji.

- Nāc, dejo ar mani, - atsaucas Ozols. Apviju tam rokas. Skudru sīkie asie žoklīši ieķeras manā baltajā ādā un kož. Cenšos tās notraukt. Gribu mieru no skudrām. Skudras grib mieru no manis.

Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,
Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’.

Apeju ozolam apkārt, kur ēna, mikla nogāze ... sapuvušu zīļu birums. Dvako pēc trūdiem.
Zem maniem soļiem kraukst zīles. - Redzi, mēs esam pagalam, mēs esam nekad nebijušie ozoli un ... mēs nekad nebūsim.
Un man nav mierinājuma vārdu, ko sacīt.
Zīles teic, - mēs guļam trūdos un jaušam, kā  jūs meklējat tēvutēvu zobenus, šujat kara karogus, lielaties un lepojaties. Vai tādēļ mēs uzaugām ozolā, lai klausītos nebeidzamās ķildas un pašlabuma meklēšanu? To klausoties esam sapuvušas. Kā nākas, ka runas ,domas un darbi  ir pilni puvuma? Kā tas var būt? Vai jūsu gars nav sapuvis no paštaisnības? Kas notiek? Griez ozolam muguru un uzlūko savu tautu.
Apgriežos, bet neviena neredzu.

- Neviena nav, – saku. Tie - ne cilvēki, kuri rīko traci... varbūt, tie ir tikai ēnu karotāji  – jodi?
- Dod zobenu! – Kliedzu ozola grodajam vainagam , - dod man zobenu un es nocirtīšu Jodam galvas...viņa muļķīgo, kašķīgo, naidpilno un alkatīgo galvu ...cirtīšu, lai ripo.

Jodu asinis  - melnas. Šo darbu veicot neviens nepaliek tīrs, – dun ozols.

 - Kur tavas bungas , stabules, medus un krelles? Ej dejot un ļauj vīriem vīru darbus.
Saku , -  esmu jau gana ļāvusi. – Un ko redzu ?

Asins  lietus ... kopš aizlaikiem līst pār mūsu karogiem....un tie vairs nav balti, kā Gaismas laikos, bet  sarecējuši brūnās vātīs. Vai beidzot nav gana?

Lūk, vairs tikai viena vienīga zīle ir  sējusies un aug, taču kazas un aitas grauž ozoliņa  asnus. Tās ir rijīgas. Tās saprot  vien savu kāri.  Kur gans! Vai man iedevuši stibu? Vai sūtījuši tās ganīt? Vai tikai tā svētu rītu var atrast to koku, kuram sudraba lapas, zelta zari un vara saknes?

Vara ir saknēs. Kur ir mūsu vara, mūsu karstās sirdis?

Nošķīst mani brūni svārki ar tām Vella asinīm.

Zveļam tumsā uz labu laimi, neskatam , kam trāpam ...varbūt mīļam kaimiņam, draugam, brālim. ...ceram , ka jodam, bet Tumsā ir daudz jodu un tie, izspļaujot melnus mutuļus, kuļ Tumsu vēl blīvāku. Mani svārki ir vienos traipos. Ļaudis rāda ar pirkstiem, nievā un izsmej. Skauģi priecīgi savelk līdzjūtīgas sejas. Viņiem pat žēl. Nu viņi vairs negribētu būt manā vietā...tik netīri, nepareizi un nepieklājīgi...

Kur es viņus izmazgāšu?
Kur es viņus izskalošu?
Kur es viņus izžaudēšu?
Kur es viņus ....?

Svārkus? Ļaudis?

– Deviņos Ezeros.
– Deviņos Avotos.
– Deviņos Kambaros.

Ozola vainagā dun Pērkons.

 Dindaru- dandaru, Ozoliņi,  visi tavi zariņi zīlīšu pilni.

Lai tautas augums kā mūsu dziesmas, mūsu balsis kā zari, mūsu goda svārki - tīri un dvēseles baltas kā trejdeviņas reizes balinātas.



  8./12. 11. 2014.Lielvārdē.