Ozoliņš.
Es uzgāju ganīdama birzē kuplu ozoliņ
Vara Saknes, zelta Zari, sudrabiņa Lapiņām
Sudrabiņa Lapiņām , zaļajām zīlītem.
No Saknēm bungas taisu, No Zariem stabulīt’s
No tā paša viducīša bitītēm māju viet’.
Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,
Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’
Nošķīst mani brūni svārki ar tām Vella asinīm.
Kur es viņus izmazgāšu? – Deviņos Ezeros.
Kur es viņus izskalošu? – Deviņos Avotos.
Kur es viņus izzaudēšu? – Deviņos Kambaros.
Kur es viņus novalkāšu? – Deviņos panākstos.
/ tautas dziesma/
Sauss ,saulains uzkalniņš. Sērmūkšļu un bērzu meiju
briksnājs, lazdas un kārklu krūmi. Čabīgas lapas un dzeltēt sakusi kūla pa
kājām. Vēl nerudens , bet pirmās lapas jau atradušas zemi. Pirmie atnāk,
izplaukst un aiziet pirmie. Ozola stumbru klāj ķērpjaina, bieza miza. Plaisas
plešas , jo vasaru jo platākās un brūnas, lielas skudras tek pa tām kā
tērcītes ...augšup...lejup. Piekļaujos
ozola stumbram un topu par ozolu. Manas kājas ir no vara, rokas no zelta, mati
- sudraba, bet ap kaklu apbirst zaļas zīļu krelles – pagātnes mīlestības
dāvanas nākotnei. Zeme ir radījusi manu augumu no jauna , Saule sasildījusi, Jūra
nomazgājusi, Vējš nožāvējis. Uguns auž savas spilgtās āderes manī un es neprotu
tās apturēt.
Nāc, dejo ar mani!
Manas kājas ir bungas, rokas - stabules, pamājot galvu
ieskanas sudraba zvaniņi, bet manā viducī , senā brūcē , esmu ļāvusi iemesties bitēm,
lai sāpes pārvēršas medū. Tomēr piesargies no maniem sargiem, jo tie ir
karotāji.
- Nāc, dejo ar mani, - atsaucas Ozols. Apviju tam rokas.
Skudru sīkie asie žoklīši ieķeras manā baltajā ādā un kož. Cenšos tās notraukt.
Gribu mieru no skudrām. Skudras grib mieru no manis.
Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,
Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’.
Apeju ozolam
apkārt, kur ēna, mikla nogāze ... sapuvušu zīļu birums. Dvako pēc trūdiem.
Zem maniem
soļiem kraukst zīles. - Redzi, mēs esam pagalam, mēs esam nekad nebijušie ozoli
un ... mēs nekad nebūsim.
Un man nav
mierinājuma vārdu, ko sacīt.
Zīles teic,
- mēs guļam trūdos un jaušam, kā jūs
meklējat tēvutēvu zobenus, šujat kara karogus, lielaties un lepojaties. Vai
tādēļ mēs uzaugām ozolā, lai klausītos nebeidzamās ķildas un pašlabuma
meklēšanu? To klausoties esam sapuvušas. Kā nākas, ka runas ,domas un
darbi ir pilni puvuma? Kā tas var būt? Vai
jūsu gars nav sapuvis no paštaisnības? Kas notiek? Griez ozolam muguru un
uzlūko savu tautu.
Apgriežos,
bet neviena neredzu.
- Neviena
nav, – saku. Tie - ne cilvēki, kuri rīko traci... varbūt, tie ir tikai ēnu
karotāji – jodi?
- Dod
zobenu! – Kliedzu ozola grodajam vainagam , - dod man zobenu un es nocirtīšu
Jodam galvas...viņa muļķīgo, kašķīgo, naidpilno un alkatīgo galvu ...cirtīšu,
lai ripo.
Jodu asinis - melnas. Šo darbu veicot neviens nepaliek
tīrs, – dun ozols.
- Kur tavas bungas , stabules, medus un
krelles? Ej dejot un ļauj vīriem vīru darbus.
Saku , - esmu jau gana ļāvusi. – Un ko redzu ?
Asins lietus ... kopš aizlaikiem līst pār mūsu
karogiem....un tie vairs nav balti, kā Gaismas laikos, bet sarecējuši brūnās vātīs. Vai beidzot nav
gana?
Lūk, vairs tikai
viena vienīga zīle ir sējusies un aug,
taču kazas un aitas grauž ozoliņa asnus.
Tās ir rijīgas. Tās saprot vien savu kāri.
Kur gans! Vai man iedevuši stibu? Vai
sūtījuši tās ganīt? Vai tikai tā svētu rītu var atrast to koku, kuram sudraba lapas,
zelta zari un vara saknes?
Vara ir
saknēs. Kur ir mūsu vara, mūsu karstās sirdis?
Nošķīst mani brūni svārki ar tām
Vella asinīm.
Zveļam tumsā
uz labu laimi, neskatam , kam trāpam ...varbūt mīļam kaimiņam, draugam, brālim.
...ceram , ka jodam, bet Tumsā ir daudz jodu un tie, izspļaujot melnus mutuļus,
kuļ Tumsu vēl blīvāku. Mani svārki ir vienos traipos. Ļaudis rāda ar pirkstiem,
nievā un izsmej. Skauģi priecīgi savelk līdzjūtīgas sejas. Viņiem pat žēl. Nu viņi
vairs negribētu būt manā vietā...tik netīri, nepareizi un nepieklājīgi...
Kur es viņus izmazgāšu?
Kur es viņus izskalošu?
Kur es viņus izžaudēšu?
Kur es viņus ....?
Svārkus? Ļaudis?
– Deviņos Ezeros.
– Deviņos Avotos.
– Deviņos Kambaros.
Ozola
vainagā dun Pērkons.
Dindaru-
dandaru, Ozoliņi, visi tavi zariņi
zīlīšu pilni.
Lai tautas
augums kā mūsu dziesmas, mūsu balsis kā zari, mūsu goda svārki - tīri un
dvēseles baltas kā trejdeviņas reizes balinātas.
8./12. 11. 2014.Lielvārdē.
