Uzbrukums
Uzbrukums sākās no
rīta. Pulksten 8.00 uz sētas parādījās Rudais. Pārbaudījis, vai tuvumā nav nekā
aizdomīga, viņš devās uz dārza tālāko stūri, kur Maija vakar uzraka dobi un iestādīja
atraitnītes.
Rudais ir labi
audzināts, viņš apgāja atraitnītēm ar līkumu, izkasīja bedrīti un izdarīja, kas
darāms. Pārstaigājis dārzu un šur tur pacēlis asti, viņš jau uzlēca uz sētas,
lai dotos tālāk, kad pulksten 8.15 uzradās Strīpainais.
Strīpainais, kā
zināms, nav labi audzināts. Arī viņš pamanīja jauno dobi, bet par atraitnītēm nelikās
ne zinis, iekasījās pašā dobes vidū. Viena atraitnīte zaudēja vakar ierādīto vietu
un nu gulēja padevusies, saknes kā rokas gaisā pacēlusi. Ko lai dara,
atraitnītes neprot cīnīties, tādēļ atrašanās kara darbības zonā viņām draud ar
nāvi.
Tad Strīpainais
ieraudzīja dārza nojumē novietoto puķu kasti. Tā viņam rādījās kā saldais
ēdiens. Viņš enerģiski kasījās, zeme lidoja uz visām pusēm, un pēc Strīpainā
apciemojuma puķu kaste bija tikpat kā tukša.
Rudais Strīpainā
izdarības cienīgi vēroja no augšas, tupēdams uz sētas. Viņš neko nebilda ne
uzmundrinājumam, ne nosodījumam. Ko tur nosodīt, viņi karoja vienā pusē.
Pēkšņi dārzā
parādījās Melnais. Pulkstenis rādīja 8.30. Strīpainais apsēdās līdzās Rudajam.
Abi tupēja glītā ierindā un vēroja vadoni. Melnais cēli aizsoļoja līdz dobei. Šoreiz
dzīvību zaudēja divas atraitnītes. Tad vadonis devās apgaitā gar sētu,
pārbaudīdams iepriekšējās atzīmes un likdams jaunas. Lai nevienam nebūtu nekādu
šaubu, kam pieder uzvara.
Arī Melnais uzlēca
uz sētas – tā patālāk no padotajiem – un visi skanīgā trio uzsāka dziedāt
uzvaras dziesmu.
Prettrieciens
Kara laukā
dziesmas ilgi neskan. Pulkstenis bija 9.00. Pavērās durvis un prettriecienā ar
milzīgu sparu un lielgabalu zalvēm devās Reksis un Krancis. Viņi skrēja un šāva
lielā tempā un haotiski, sākumā pat nesaprotot, kur atrodas ienaidnieks. Kārtīgi
tika apstrādāta jaunā dobe, zeme un atraitnītes lidoja pa gaisu kā lādiņi. No
pretinieka te nedrīkstēja palikt ne smakas, ne ekskrementa gabaliņa.
Prettriecienam
sākoties, Rudais un Strīpainais žigli pazuda. Bet Melnais tādu bēgšanu
uzskatīja par gļēvulību.
Tad Reksis
pamanīja Melno un metās uz sētas pusi. Arī Krancis tūlīt devās atbalstīt cīņu
biedru. Lielais troksnis lika apkārtējo māju logiem vispirms izbrīnā pavērties,
tad tie ar troksni aizcirtās.
Līdz pulksten
10.00 Reksis un Krancis jau bija iemācījušies ar priekšķepām gandrīz sasniegt
sētas galu un Melnajam šķita, ka baltie asie zobi un slienājošie purni ir pārāk
tuvu. Viņš ar cieņu atkāpās, lai pārgrupētu spēkus.
Zaudējuši mērķi
Reksis un Krancis sagūla nojumē un galvas uz ķepām uzlikuši, ausis saspicējuši
uzmanīja apkārtni.
Pamiers
Līdz pulksten
15.00 kaujas laukā valdīja klusums un miers. Arī karavīriem vajadzīga atpūta.
Reksis un Krancis gulšņāja, ienaidniekus nekur nemanīja.
Tad bija redzams,
ka gar sētu zogas Melnais. No otras puses tuvojās Rudais un Strīpainais. Varēja
secināt, ka viņi nomērķējuši uz dobi, bet nezina, ka pretinieks tepat vien ir.
Toties Rekša un Kranča novērošanas sistēma darbojās lieliski. Sākās kauja.
Kauja
Reksis un
Krancis nekavējoties metās uzbrukumā. Rudais, bēgdams uzskrēja kokā.
Strīpainais ātrumā paspēja palīst zem mašīnas, no turienes raidīdams niknus
šņācienus un rūcienus uz Kranci, kas skraidīja ap mašīnu, rēja un mēģināja
pabāzt zem tās ķepas un galvu.
Reksis veikli
iedzina Melno nojumes stūrī. Atkāpšanās ceļa tur nebija. Šķita, ka Melnais šo
kauju zaudējis, bet tad viņš ar visu spēku un asajiem nagiem cirtās Reksim
purnā. Atskanēja kauciens un Reksis zaudēja kontroli pār situāciju. Melnais
metās skriet. Situācijas kritiskumu novērtēja Krancis un metās Melnajam pakaļ.
Labu laiku abi riņķoja pa dārzu – pāri rožu dobei, pāri vēl atlikušajām
atraitnītēm, iekšā narcišu pudurī, cauri upeņu krūmam, līdz beidzot Melnais
ieraudzīja glābēju sētu pārlēca tai un projām bija.
Tikmēr Reksis, atguvies
no ievainojuma, cīnījās, lai izdabūtu Strīpaino no mašīnas apakšas. Krancis
viņam pievienojās un tagad abi lenca Strīpaino katrs no savas puses. Tomēr te
vairāk notika trokšņošana nekā reāla kara darbība, jo Strīpainais bija zem
mašīnas, bet Reksis un Krancis – ārpusē.
Cīņu par
Strīpaino izmantoja Rudais un mēģināja nepamanīts nokāpt no koka un nozust.
Tomēr brīdī, kad Rudais jau lēkšiem šķērsoja dārzu, to ievēroja Reksis un metās
viņam pakaļ. Arī Krancis negribēja atpalikt un sekoja abiem. Rudais bija
žiglāks, viņš paspēja sasniegt caurumu sētā un veikli izšmauca pa to.
Es teiktu, ka
Reksim un Krancim nav sajēgas ne par stratēģiju, ne taktiku. Bet kara
korespondentos jau karavadoņi neklausās. Kamēr Reksis un Krancis ņēmās ar Rudo,
tikmēr arī Strīpainais izlīda no mašīnas
apakšas un prom bija.
Zaudējumi
17.00 pa dārza
vārtiņiem ienāca Maija. Reksis un Krancis priecīgi steidzās viņai pretim, lai
pavēstītu par uzvaru. Nokļuvusi dārza vidū, Maija iekliedzās, iepirkumu saiņi
izkrita viņai no rokām. Visapkārt valdīja īsta postaža. Atraitnītes izrautas un
izmētātas, tulpes un narcises nolauztas, rozes izbradātas, puķu kastes zeme
izbārstīta pa nojumi, uz visiem celiņiem zemjaini ķepu nospiedumi, bet upeņu
krūmam pašā vidū milzīgs kaķa spalvu kušķis. Neaptverami zaudējumi. Tomēr tā
šķita tikai Maijai. Reksis un Krancis gaidīja saimnieces uzslavu par veiksmīgo
kauju. Jo uzvarētājus netiesā.