Sandra Sabīne Jaundaldere
Stāsts
Sasodīta
čuhņa
Varbūt sensenos
laikos kāds bēgļu vai izraidīto bariņš te glābās no ļaužu ienaida un pasaules
burzmas. Varbūt bija pareizi šādam mazam miestam būt paslēptam un norobežotam.
Bet vēlāk, kad izdzina cauri ceļu, radās tas, ko sauc par caurvēju. Caurvējš
jauca gaisu, raisīja nemieru. Un nemiers nemanot iegrieza atvaru šajā reiz
rāmajā vietā. Paviršam vērotājam gan tas neatklājās. Miesta mājas aizvien vēl gulēja
zemei piekļāvušās un koku aizsegā ieritinātas kā slinki, pelēki runči, taču
tikai dažās no tām logos pavīdēja cilvēka seja un vakaros iedegās gaisma.
Iespējams, Naskones takas sen būtu aizaugušas un mājas pamestas, ja starp tām
kā svešķermenis nebūtu iespraucies ”Trešo tēva dēlu” internāta noplukušais,
mitruma pilnais korpuss. Ciemata centrā, kā pienākas, atradās – parastais
komplekts – pēc veciem putraimiem un veļas pulvera smakojoša bodīte ,un pāri
ceļam – autobusa pieturas nojume.
Kārtējo reizi nebija
ko darīt. Ričijs lēnām vilkās uz centriņu. Nē, nu ko tur daudz runāt. Ja šajā
miestā vispār kaut kas spēja notikt, tad tikai centriņā - mazā , bedraina
asfalta laukumiņā nekurienes vidū. Uz abām pusēm desmitiem kilometru dangaina
meža ceļa, pluskaini izcirtumi un aizaugoši lauki. Jā, Naskone atradās galīgā
caurumā. Tas bija skaidrs. Nejauši iemaldījušies, caurbraucēji nekad
neapstājās. Nekā interesanta, bet, protams, te netrūka savas vietas patriotu.
Piemēram, Melnais Džeks - , nu, Janka no Krūmiņu mājas. Kad šamais līgoja
pieturā, busiņš piedeva gāzi. Šā maršruta šoferi, labu gribēdami, katrs savu
reizi jau bija norāvušies. Brauc, skatās – stāv cilvēciņš, gaida busu. Zināma
lieta – jāpietur. Pietur ar. A tur –
Džeks, rugājiem noaugušu smakri, melnās uzacis dusmīgā kāsī savilcis.
Šoferis, nabadziņš, taisa durvis vaļā, lai šamējs raušas iekšā, a tas ,kā runga
iz maisa, klūp šoferim pie krāga un kliedz , ka nekur viņš nebraukšot, ka
neesot te ko stāties un virināties. Lai kačājot vien tālāk savu smerdeļkasti. Viņš
- Janka, lūk, neesot tāds Dzimtenes nodevējs, pašlabuma meklētājs un pa pasauli
riņķī skrējējs kā tie citi. Janka savu vietu zinot. Nav te ko visādiem sūda
bambāļiem ar busiem apkārt vandīties, jaunatni projām vilināt.
- Nah to Džeku, -
Ričijs īgni nodomāja, - , nah to hreno čuhņu. Apnicīgi smidzināja. Ričijs ceļa
grambā gandrīz izmežģīja potīti, - nah to draņķīgo ceļu.
Mihals domāja tāpat.
Caurās humpalu botas uz takas ātri pievilga un asfalta posmu viņš sasniedza
slapjām kājām. It kā jau varēja šovakar neiet, bet skolas guļambūcenī tupot
taču varēja sajukt prātā. Pēc pāris soļiem būs pagrieziens, aiz kura internāta
pievilgušo korpusu vairs nevarēs redzēt. Toties viegli sasniedzamā attālumā
rēgosies autobusa pietura un centra bodes nolupušais stūris. Bikšu gali pamazām
piesūcās ar slapjumu. To ievērojis, Mihals sāpīgi saviebās, taču aptaustot
kabatā šķindošo sīknaudu bēdīgās grumbas manāmi izlīdzinājās.
Ričijs tuvojās no
otras puses. To vai centriņā kāds ir, nevarēja redzēt. Lietus laikā tauta mēdza
salīst pieturas nojumē. Naskonē buss kursēja riebīgi reti. Bet ,aijā rallā,
šodien bija viena no tām reizēm! Kaut nu būtu kāds pievedums.
Mihalam patika
iztēloties kā autobuss samazina gaitu, līgani apstājas. Tad lēni atveras durvis
un no tā , gaišiem matiem plīvojot izkāpj jauka, zilacaina sieviete baltā
audekla kleitā. To Mihals nevienam nestāstīja. Īpaši Ričijam ne. Ričijs
vienkārši paņirgtu – ak, ta brūti gaidi? Laimes māti! Ričijam patika paņirgšana
un jandāliņi.
- Ko tu mūžīgi
gruzies. Labāk paņirdz! Ja nav par ko paņirgt, gādā, lai būtu, - teica Ričijs.
Līdz autobusam bija
palikusi knapi pusstunda. Dažreiz tas lopiņš palaida garām nelaikā. Tādēļ
vienmēr vajadzēja ņemt laika rezervi. Ričijs pielika soli. Alejas koki un
ceļmalas ceriņi aizvien aizsedza centriņu nācēja skatienam. Un viņš joprojām
bija neziņā vai kāds ir atnācis. Ejot
garām Menā Džeka midzenim, Ričijs uz mirkli piestāja un spalgā balsī ieķērcās,
- Lien ārā! Busiņš
brauc!
Jācer, ka Džeks
dzirdēja. Ričijam pat prātā nenāca paieties mājai tuvāk. Taka bija pārāk drūma
un aizaugusi. Nerrošana un smiešana bariņā – cita lieta. Bet satikt Džeku šaurā
divvientulība nepavisam nelikās romantiski. Pustraks vecis. Patriots, ko
neteiksi? Vecās Kārkliņietes meitu aiz brunčiem esot rāvis no autobusa nost.
Neļāvis kāpt iekšā. Lai ,tak, neskrienot uz aizrobežu svešiem kungiem pakaļas
slaucīt. Savas vietas nezinot, ko domājies!
- Nav brīnums, ka
skuķis aizmuka. Te nekas nenotiek. Pussprāgušu varžu dīķis! – Ričijs nopūtās un
uz mirkli aizturēja elpu...
No Džeka sapuvušās
būdas – ne skaņas. Moš, vecis mīcās pa bodi dūšu pravīdams. Tas forši.
Paņirgšanai labāk, ja Džeks drusku piekož. Tādās reizēs viņš ņemas apkārt
gānīdamies un taisnību piesaukdams, - Uz galu viss griežoties. Kamdēļ tās
meitas pasākušas skriet uz svešām zemēm? Kamdēļ smādē Naskones puišu stroķus?
Citus labākus domājušas? Un neviens te viņam muti neaizbāzīs. Demokrātija taču.
Ak, ta puikiem blēņas mācot, ja? Ne kā nebija! Taisnību, taisnību sakot! Kā
pats Sokrāts. Un paši ,tak, ar redz! Bet ja kāds neredzot, lai paņemot acis
pirkstos un apstoties kur Naskones skuķi palikuši.
Prom ir. Džekam
taisnība. Atbraucam Ričijs nevienu nav redzējis, taču, ai, kā derētu.
Iedomājieties.
Autobusa baltais , slaikais ķermenis lēni samazina ātrumu, līgani apstājas
pieturā, nedzirdami atver durvis un uz kāpnītēm, kleitām plandoties vējā,
drūzmējas bariņš spriganu meiču.
- Vai šeit ir
Naskones zēnu internātskola? – viņas sauc.
Jā - ā – ā! Un
draiskais vējš plivina viņu svārku malas aizvien augstāk un augstāk.
Pretīgs, garlaicīgs
rudens. Līst. Koki noplukuši. Lapas birst. Ričijs izsņaucās pirkstos un
atslaucīja tos iesārtā kļavas lapā. Nah to draņķību! Kur ir Džeks, sasodīts?
Tuvojoties pieturai,
Ričijs ieraudzīja Mihalu nākam no pretējas puses. Bimba velkas. Mūžīgi rāda
sērīgu ģīmi. Ir gan nejēdzība! Ričijs jutās gluži kā izrādes režisors. Tūliņ
vērsies priekškars, bet aktieri - vai nu gaudeni, vai nav ieradušies.
- Velcies ātrāk ! –
viņš auroja Mihalam.
Mihals paklausīgi metās
skriet.
Ar kādu slēptu
orgānu Ričijs manīja zemes liegās trīsas. Tas varēja būt vienīgi autobuss. Un
puika kā vingras rokas mesta kaučuka bumbiņa ielingāja bodē pie Mildas.
Bodnieces ačeles pustumsā nikni spīdēja. Aiz letes tupēdama viņa atgādināja
sabozušos, aizvainotu pūci.
Džeks zvāļojās
mazās, krēslainās telpas viducī, alus balonu pie valgajām lūpām piekļāvis un
putu tērcīte laiski ritināja lejup gar viņa zodu.
- Nāk! – Ričijs
iebļāva Džekam tieši sejā.
- Dzirdēji, ko puiks
teica? Tinies! Autiņš ved prom skuķus! – Milda izgrūda.
Džeks palēcās kā ar
vicu dabūjis. Ričijs jau bija aiz durvīm. Jā! Tas notika. Ne ar ko nesajaucamā
autobusa motora rūkoņa, izniršana no pagrieziena aizsega. Tikko saklausāma
tembra izmaiņa lika Ričija sirdij iegavilēties. Vai tiešām apstāsies? Šoferis
nepārprotami bremzēja. Aizvien sastindzis uz bodes sliekšņa, Ričijs ar skatienu
pielipa ceļa putekļu aizmiglotajiem logiem. Vai tur sēdēja meitenes? Rau, tā –
sarkanā jakā ar zirgasti . Lūdzu, izkāp! Un tur tālāk... vēl viena! Brunete!
Vai viņai līdzās ir draudzene? Autobuss noteikti bremzē viņu dēļ! Nu ja ....un piepeši
Ričija teātris vērsās pret viņu pašu.... Cūku būšana! Melnais Džeks, tak ,visu
sabojās! Šoferis ieraudzīs Džeka baiso viepli, uzdos pa gāzi un laidīs garām.
Nah Džeku! Te kurš gribi nobīsies! Nedrīkst laist to mūdzi laukā. Ričijs
iekrampējās rokturī tā, ka zobi nošņirkst. Turēt kloķi uz augšu! Džeks rāva
durvis no visa spēka. Dēļu šuves ieņerkstējās! Melnais Džeks bija spēcīgs kā
vērsis un cauri netīrajam durvju stiklam varēja redzēt viņa dusmās sašķobīto
ģīmi un tumšos, asiņu pierietējušos redzokļus. Ričijs atspērās un aizmiedzās,
lai neredzētu. Galvenais - izturēt! Viņa sasprindzinātā dzirde uztvēra autobusa
mīksto bremzēšanu un vērtņu klakstienu. Tajā brīdī pašķīda stikli un Džeka
cietā dūre sasniedza Ričija pūtēm klāto seju. Durvis atsprāga izlaižot satrakoto
vērsi no smacīgā slazda mirkli par vēlu. Busa viras strauji aizcirtās un motora
rūkoņa ieguva dobjāku toni....
Palūkojies atpakaļ, Mihals līksmi smaidīdams
ievēroja kā, dzenoties pakaļ busam, plātās Džeka lielā, bezzobainā mute. Ak,
tu, nelaimīgais vecis. Biļetei, par laimi, pietika.
- Vienu cik tālu
vien sanāk, lūdzu, – teica Mihals un pavērsa skatienu brauciena virzienā.
Naskone viņam bija beigusies.
Ričijam ne. Ričijs
aizvien sēdēja peļķē, pašā centriņa vidū, starp bodi un tukšo pieturu. Dusmīgā,
vecā Milda neganti bārdamās slaucīja priekšautā viņa asiņainos puņķus.
Viena sasodīta
čuhņa, es jums saku.
S.S.J.
2010. 20.
septembrī.
Veltīts
visiem labajiem cilvēkiem, kuri aizbrauc un arī tiem, kuri paliek mūsu mīļajā
Latvijā.
Nolasīts festivālā "Prozas lasījumi" 2010.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru