rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi
sestdiena, 2013. gada 30. marts
pirmdiena, 2013. gada 11. marts
Šūna - Jāņa Ūdra grāmatas "Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē" atvēršanas svētki.13.03. 2013.
Šūna - Sandras Sabīnes Jaundalderes grāmatas "Kampūrijas stāsti un pasakas" ilustrāciju izstāde.
Šuna - Justīnes Kļavas viesošanās biblotēkā.
Justīne Kļava tiekas ar lasītājiem Pļavnieku bibliotēkā. 20. 02.2013.
http://bibliotekaberniem.blogspot.com/2013/02/iemilejusies-zeke.html
http://bibliotekaberniem.blogspot.com/2013/02/iemilejusies-zeke.html
Medus - Stāsti no Prozas lasījumiem 2012.
Edīte Paule
Stikla pūtēja meita.
-Rīt. Rīt es tevi
izrakšu, - viņš norūc kā pamodināts lācis.
Ārā biezi snieg.
Vecais vīrs nomet
lāpstu stūrī, aizmet dūraiņus turpat blakus un aizsper zābakus. Šodien viņš ir
zaudējis.
-Rīt, - vīrs noņurd,
apsēžas pie plīts un, kā visās sniega dienās, skatās ārā pa logu, rokā guļ
karsta aveņu uzlējuma krūze. Caur pārslu aizskaru vīd siluets. Tā ir trausla
sieviete, kas sniegputenī kustas arvien gausāk līdz sastingst pavisam.
Stikla lauskas šķīda
pret grīdas dēļiem. Dina sirds aizsvilās neprāta kaislē. Mazā stikla balerīna
taču bija dejojusi viņa līgavas pūrā jau kopš mazotnes. Dejojusi, dejojusi,
līdz tagad sapinusies, paklupusi. Līgava nometusies ceļos, bēra pilnu klēpi
asarām.
-Neraudi, - viņš
teica, savāca asās lauskas kailajā plaukstā, tad ar tiem pašiem asiņainajiem
pirkstiem noglauda līgavas seju. Viņš apsolīja – tā dejos atkal.
Šajā tūristu ciemā katrs
jautājums ir pielīdzināts diviem naudas gabaliem.
Dins atkal un atkal
izvelk spīdīgās monētas un uzstājīgi atkārto to pašu jautājumu, bet atbilde
neatšķiras: „Stikla meistars?” ļaudis saskatās, dažs novīpsnā. Nekā tāda te
nav.
Bet monētas
neatgriež.
Monētas beidzas. Dins
atpogā mēteļa augšējās pogas, izvelk no krūšu kabatas kādas caurspīdīgas
lauskas un līdz ar tām nobrūnējušu lapeli. Buklets no šī ciema, raksts par
stikla meistaru, kurš spējis pat dīķi pārklāt ar stiklu, neizkausējamu un
neizšķaidāmu.
Ieraudzījis papīra
gabalu, kāds no ciema vīriem negaidīti noslēpumaini pasmaida un apstājas. Dins
ir pārliecināts - ciema vīrs to ir atpazinis.
-Man vairs nav
monētu, - Dins saloka lapu uz pusēm. Ciema vīrs pakrata galvu sānis – viņam
monētas nevajag.
-Daudzi sajukuši
prātā, vai zināji?, meklējot šo noplukušo stikla darītāju! – viņš saka.
-Stikla meistaru? –
Dins jautā.
-Kādu Tev meistaru?
Prastas glāzes un vāzes, trauslas pēc suņa, nespodras, duļķainas, -ciema vīrs
nospļaujas.
-Mēs laikam domājam
dažādus cilvēkus, - Dins paver mēteli, lai paslēptu bukletu.
-Vieta ir īstā, -
ciema vīrs izrauj karti no viņa rokām, - vīrs arī ir īstais. Meistars saucas? Vienu
reizi gan viņš ir izpūtis ko vērtīgu. Toreiz šķindošais figūriņas spiedziens
pārkliedza visu ciemu. Ļaudis saskrēja pat no attālākajām mājām, lai ieraudzītu
to trausli trīsuļojošo acu skatienu. Jā, toreiz gan vīri aizturēja elpas.
Apžilbināja viņš visus, tas gan!, kā saules stars acī. Viņš bija radījis pats
savu meitu – Giju.
-Giju? – Dins atkal
satver savu nobrūnējušo papīru un sarauc pieri, - kāpēc tad citi ciema ļaudis
šo vīru neatminās?
-Ak, jauno cilvēk,
neticiet nostāstiem, - ciema vīrs puspiever acis un plati pasmaida, - Stikla
pūtējs nekad nav izpūtis neko vairāk kā vāzes un glāzes, un dzīvojot mežā,
saprotams, ka viņš ir izslīdējis no ļaužu prātiem.
Ciema vīrs norāda uz
īsāko ceļu līdz stikla pūtēja mājām un apklust. Vairs ne vārda Dins nespēj
izvilināt no vīra mutes.
Dins brien arvien
dziļāk mežā. Meistars vai ne meistars, viņam vecais vīrs ir jāatrod.
Taka kā čūska –
vijas starp kokiem līdz pazūd sniegā. Vien kailu stumbru siena uz visām pusēm.
Bet bez takas meistara māju neatrast.
Dins apstājas. Bet stājoties
brist, viņš izdzird klusu, saraustītu švīkstoņu, kas spiežoties caur meža sienu,
graiza dzirkstošo gaisu. Kāds putns? Dzīvnieks?
Ja tie būtu
mežcirtēji, Dins nodomā, tiem varētu pajautāt ceļu. Vairs neatskatoties, viņš
brien caur dziļo sniega slāni vēl tumšākā biezoknī.
Tuvojoties skaņai, starp
kokiem atklājas daļa no kristāldzidra dīķa ledus. Dins palēnina gaitu, līdz beidzot
apstājas pavisam. Nenovērsis acis, viņš norauj cimdu, atpogā augšējo mēteļa
pogu un iestumj roku iekšējā kabatā tieši pie krūtīm. Tur tās visas guļ –
saplīsušās dejotājas stikla lauskas. Bet pati dejotāja, neskarta, izpūsta no
dzidra stikla, neticami!, griežas uz gludā dīķa ledus viņa acu priekšā.
Viņa burtiski lido
pār ledu. Gijai tas padodas viegli kā vējš būtu viņu papūtis gaisā, pagriezis
un atkal nolaidis uz ledus. Gija iesmejas, un, liekas, viņas balsī valda stikla
šķindoņa.
No kokiem nobirst
sniegs, un caur sniegu viss šķiet nereāls. Dins jūtas, kā pats būtu iekāpis
dejotājas kristāla lodē.
Gija viņu pamana, abu
skatieni sastopas. Gija sastingst.
Tās acis – pilnas ar
trauslāko stiklu. Viņš tausta lauskas savā krūšu kabatā un jūt, kā tās kļūst
tukšas, tās kļūst sīkas un vienaldzīgas šīs dejotājas priekšā.
Gija ir apstājusies kā kārbiņas dejotāja, kas
lūdz, lai Dins atkal uzvilktu viņas mehānismu.
Dins nespēj
novērsties, lai ari jūt, ka viņš uzvelk Gijas kārbiņu ar skatienu vien. Par
tālu.
Gijas kājas pašas iedejojas,
sapinas un paklūp. Viņas plaukstas piespiežas ledum. Dina sirds iedegas kaislē.
Skriet, pārslīdēt pār ledu, piecelt trauslo sievieti, bet arī Dina kājas ir
sapinušās.
Viņš izrauj roku no
krūšu kabatas, visas sīkās lauskas guļ satvertas viņa pirkstos. Visas sīkās
lauskas guļ izkaisītas sniegā.
Gija paskatās uz
viņu, pieceļas kājās un atsāk savu deju. Vēl mazliet straujāku.
Mirkli Dins skatās
uz savu tukšo, sala aprauto, sarkano plaukstu, tad apvelk biezo cimdu un brien
tālāk uz stikla pūtēja mājām. Zem ādas, tieši aiz ribām viņš jūt ko tālu un viegli
plīstošu. Dins nezin to lietu, priekšmetu vai sajūtu, kas ir tur iekšā, bet
nojauš, ka glabājot to, būs jātur smalki pavedieni.
Dinam ne prātā vairs
nenāk lūgt salabot sasistās stikla lauskas.
Nenovilcis, tikai
atpogājis mēteli viņš sēž pie tumšās meistara plīts.
-Stikla dejotāju? –
vecais vīrs pārjautā un ar skatienu taustās pa noputējušiem glāžu un vāžu
plauktiem.
-Ahā, te tā ir, -
vecais vīrs smagnēji pieliecas pie paša apakšējā plaukta dziļākajā stūrī un
izvelk apputējušu stikla figūriņu gluži tādu pašu kā sasistā.
Dins uzmet skatu
figūrai, un tūliņ novēršas.
-Ne šo, citu, - viņš
sarauc pieri rievās.
-Citu?- meistars
pārjautā, - citas nav. Otru pārdevu pirms daudziem gadiem. Citu nav.
-Bet tā, uz ledus? –
Dins pieceļas kājās.
-Tā netiek pārdota!
– stikla pūtējs neviļus piecērt kāju un sapīkst.
Klusums.
-Netiek pārdota? –
Dins klusi nočukst un pēkšņi saprot, - Piedodiet, ne pirkt. Es precēšu jūsu
meitu! –
-Precēt stikla
pūtēja meitu? Uz kā tad ar tavu līgavu? – vīrs iesmejas, viņš grib vēl ko
teikt, bet Dins jau ir piecēlies kājās.
-Nieki! – viņš
iesaucas un steidzas ārā no istabas. Ne viņš aizpogā mēteli, ne aizver durvis
aiz sevis.
Dins grib. Nē, viņam
to vajag, kā sirdij vajag pukstus un miesai - elpu. Viņš alkst šo dejotāju uz
ledus.
Kad uzzied ķirši, Dins
atgriežas jau ar brīvu sirdi.
Stikla pūtēja māju vairs nevar nepamanīt –
tagad tā kā kristāla suns, pārliecies pār koku galotnēm, sveicina katru nācēju.
Gar ieeju klīst jautru
ļaužu pulks. Tie grūstās gar greznām stikla figūrām visapkārt stikla pūtējam. Viņš
tās pārdod – neskaitāmas dejotājas uz ledus. Simtiem dejotāju viņš ir izpūtis
šajā laikā un visas tās tagad pārdod kā Dina atmiņu lauskas.
-Es atnācu pēc jūsu
meistardarba, - Dins pārkliedz ļaudis.
-Izvēlieties vienu,
es tūlīt pieiešu pie kases.-
-Es nenācu pēc
figūriņām, - Dins sauc.
-Meistardarbs? Ne
figūriņas? Jauno cilvēk, man nav laika jokiem, skat, kāda rinda, - stikla
pūtējs noelš.
-Bet jūsu meita...
Stikla dejotāja
izslīd no meistara rokām un sašķīst sīkās lauskās.
-Ak, tas esi tu! – stikla
pūtējs plati pasmaida.
Ja kāds bija
redzējis Gijas acis, tās neaizmirsa nekad. Dins aplūko māju ciešāk, Gijas acis
atmirdz ikkatrā viņas tēva mājas stikla lauskā. Visa kristāla būve šķiet celta
no meitas drumslām vien. Šī pils – tā ir Gija pati.
Un tikai tagad Dins
pirmoreiz pa īstam ierauga stikla meistaru. Vecā vīra sejā atdusas visa viņa
dzīve. Acīs ir smagums no stikla. Matos guļ stikla drumslu sirmums un soļos viešas
stikla asums. Visa viņa dzīve ir bijis stikls vien.
-Kur ir jūsu meita?
– Dins balss skan kā čuksts.
Stikla pūtējs
neatbild, tikai pamāj ar galvu, lai Dins viņam seko.
Viņi apstājas pie
dīķa meža vidū. Gaiss ir dzestrs un stīvs. Tur jau viņa ir - uz ledus dīķa
vidū. Gija stāv, pastiepusi savas rokas pret debesīm. Lūpas un acis ir dzidras
un ieplestas, mati palikuši pusapaļā izgriezienā.
-Viņa, - Dins apraujas,
- viņa nekustas. –
-Jā, jauno cilvēk,
mehānisms ir sabojājies. Rīt ieradīsies vīri, kas to salabos, - stikla pūtējs uzliek
roku uz Dina pleca, - bet tikmēr tā stāvēs sastingusi. –
Vecais vīrs paskatās
atpakaļ uz savu kristāla pili un turpina, - Tāds ir tas stikls. Caurspīdīgs,
bet noslēpumains. Un es esmu tā meistars.
Dins norauj cimdu un
ieslidina roku aiz mēteļa malas pie krūtīm. Zem ādas, tieši aiz ribām kas tāls
un trausls draud izšķīst. Viņš jūt, kā smalkie pavedieni cits aiz cita
pārtrūkst. Viņš cenšas tos satvert, bet tie izslīd.
Dinam vajag vien
reizi vēl pieskarties Gijai. Lai noticētu. Viņš uzlec uz stikla, skrien. Stikls
zem kājām ieplaisā, viņš paskatās lejup. Tur tie visi ir, stikls plaisā. Bet
zem stikla – visi prātā sajukušie.
Gijas matos ķiršu
ziedi.
Foto - Sandra Sabīne Jaundaldere. |
Spiets - Prozas lasījumi 2012.
Prozas lasījumu ieskaņas pasākums ‘’Neiekļauta
rindkopa ... „
Otrdien, 4. decembrī plkst. 19.00,
Berga Bazāra „Birojnīcā”.
Rakstnieku
apvienība „Dore”
Jana Veinberga
Rodrigo Jansons
Justīne Kļava
Edīte Paule
Sandra Sabīne Jaundaldere
Pasākuma īpašais viesis – rakstnieks
Jānis Ūdris
Pasākumu vada Sandra Sabīne Jaundaldere.
Pasākumu kuplinās mūzika. Grupa „The
Coconuts” ( Jāzeps Podnieks, Marija Broča, Pēteris Narubins).
Ieeja brīva.
Justīne Kļava , Rodrigo Jansons pirms Lasījuma.04.12. 2012. |
Prozas lasījuma klausītāji iejūtas "Birojnīcā". |
Lasījumi ir sākušies. |
Lāsījuma īpašais viesis rakstnieks un publicists Jānis Ūdris. |
Muzicē grupa "The Coconuts". |
Lasa Justīne Kļava. |
Edīte Paule. |
Sandra Sabīne Jaundaldere. |
Rakstnieki un mūziķi pateicas klausītājiem. |
Rakstnieku kopa "Dore" pēc lasījuma 04.12.2012. "Birojnīca", Rīga. Justīne Kļava, Jānis Ūdris, Jana Veinberga, Sandra Sabīne Jaundaldere, Rodrigo Jansons. |
Abonēt:
Ziņas (Atom)