rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi

rakstnieki.raksti.stāsti.notikumi
bites.šūnas.medus.strops

svētdiena, 2013. gada 29. decembris

Medus - Janas Veinbergas stāsts "Uzvarētājus netiesā"



Uzbrukums
Uzbrukums sākās no rīta. Pulksten 8.00 uz sētas parādījās Rudais. Pārbaudījis, vai tuvumā nav nekā aizdomīga, viņš devās uz dārza tālāko stūri, kur Maija vakar uzraka dobi un iestādīja atraitnītes.
Rudais ir labi audzināts, viņš apgāja atraitnītēm ar līkumu, izkasīja bedrīti un izdarīja, kas darāms. Pārstaigājis dārzu un šur tur pacēlis asti, viņš jau uzlēca uz sētas, lai dotos tālāk, kad pulksten 8.15 uzradās Strīpainais.
Strīpainais, kā zināms, nav labi audzināts. Arī viņš pamanīja jauno dobi, bet par atraitnītēm nelikās ne zinis, iekasījās pašā dobes vidū. Viena atraitnīte zaudēja vakar ierādīto vietu un nu gulēja padevusies, saknes kā rokas gaisā pacēlusi. Ko lai dara, atraitnītes neprot cīnīties, tādēļ atrašanās kara darbības zonā viņām draud ar nāvi.
Tad Strīpainais ieraudzīja dārza nojumē novietoto puķu kasti. Tā viņam rādījās kā saldais ēdiens. Viņš enerģiski kasījās, zeme lidoja uz visām pusēm, un pēc Strīpainā apciemojuma puķu kaste bija tikpat kā tukša.
Rudais Strīpainā izdarības cienīgi vēroja no augšas, tupēdams uz sētas. Viņš neko nebilda ne uzmundrinājumam, ne nosodījumam. Ko tur nosodīt, viņi karoja vienā pusē.
Pēkšņi dārzā parādījās Melnais. Pulkstenis rādīja 8.30. Strīpainais apsēdās līdzās Rudajam. Abi tupēja glītā ierindā un vēroja vadoni. Melnais cēli aizsoļoja līdz dobei. Šoreiz dzīvību zaudēja divas atraitnītes. Tad vadonis devās apgaitā gar sētu, pārbaudīdams iepriekšējās atzīmes un likdams jaunas. Lai nevienam nebūtu nekādu šaubu, kam pieder uzvara.
Arī Melnais uzlēca uz sētas – tā patālāk no padotajiem – un visi skanīgā trio uzsāka dziedāt uzvaras dziesmu.

Prettrieciens
Kara laukā dziesmas ilgi neskan. Pulkstenis bija 9.00. Pavērās durvis un prettriecienā ar milzīgu sparu un lielgabalu zalvēm devās Reksis un Krancis. Viņi skrēja un šāva lielā tempā un haotiski, sākumā pat nesaprotot, kur atrodas ienaidnieks. Kārtīgi tika apstrādāta jaunā dobe, zeme un atraitnītes lidoja pa gaisu kā lādiņi. No pretinieka te nedrīkstēja palikt ne smakas, ne ekskrementa gabaliņa.
Prettriecienam sākoties, Rudais un Strīpainais žigli pazuda. Bet Melnais tādu bēgšanu uzskatīja par gļēvulību.
Tad Reksis pamanīja Melno un metās uz sētas pusi. Arī Krancis tūlīt devās atbalstīt cīņu biedru. Lielais troksnis lika apkārtējo māju logiem vispirms izbrīnā pavērties, tad tie ar troksni aizcirtās.
Līdz pulksten 10.00 Reksis un Krancis jau bija iemācījušies ar priekšķepām gandrīz sasniegt sētas galu un Melnajam šķita, ka baltie asie zobi un slienājošie purni ir pārāk tuvu. Viņš ar cieņu atkāpās, lai pārgrupētu spēkus.
Zaudējuši mērķi Reksis un Krancis sagūla nojumē un galvas uz ķepām uzlikuši, ausis saspicējuši uzmanīja apkārtni.

Pamiers
Līdz pulksten 15.00 kaujas laukā valdīja klusums un miers. Arī karavīriem vajadzīga atpūta. Reksis un Krancis gulšņāja, ienaidniekus nekur nemanīja.
Tad bija redzams, ka gar sētu zogas Melnais. No otras puses tuvojās Rudais un Strīpainais. Varēja secināt, ka viņi nomērķējuši uz dobi, bet nezina, ka pretinieks tepat vien ir. Toties Rekša un Kranča novērošanas sistēma darbojās lieliski. Sākās kauja.

Kauja
Reksis un Krancis nekavējoties metās uzbrukumā. Rudais, bēgdams uzskrēja kokā. Strīpainais ātrumā paspēja palīst zem mašīnas, no turienes raidīdams niknus šņācienus un rūcienus uz Kranci, kas skraidīja ap mašīnu, rēja un mēģināja pabāzt zem tās ķepas un galvu.
Reksis veikli iedzina Melno nojumes stūrī. Atkāpšanās ceļa tur nebija. Šķita, ka Melnais šo kauju zaudējis, bet tad viņš ar visu spēku un asajiem nagiem cirtās Reksim purnā. Atskanēja kauciens un Reksis zaudēja kontroli pār situāciju. Melnais metās skriet. Situācijas kritiskumu novērtēja Krancis un metās Melnajam pakaļ. Labu laiku abi riņķoja pa dārzu – pāri rožu dobei, pāri vēl atlikušajām atraitnītēm, iekšā narcišu pudurī, cauri upeņu krūmam, līdz beidzot Melnais ieraudzīja glābēju sētu pārlēca tai un projām bija.
Tikmēr Reksis, atguvies no ievainojuma, cīnījās, lai izdabūtu Strīpaino no mašīnas apakšas. Krancis viņam pievienojās un tagad abi lenca Strīpaino katrs no savas puses. Tomēr te vairāk notika trokšņošana nekā reāla kara darbība, jo Strīpainais bija zem mašīnas, bet Reksis un Krancis – ārpusē.
Cīņu par Strīpaino izmantoja Rudais un mēģināja nepamanīts nokāpt no koka un nozust. Tomēr brīdī, kad Rudais jau lēkšiem šķērsoja dārzu, to ievēroja Reksis un metās viņam pakaļ. Arī Krancis negribēja atpalikt un sekoja abiem. Rudais bija žiglāks, viņš paspēja sasniegt caurumu sētā un veikli izšmauca pa to.
Es teiktu, ka Reksim un Krancim nav sajēgas ne par stratēģiju, ne taktiku. Bet kara korespondentos jau karavadoņi neklausās. Kamēr Reksis un Krancis ņēmās ar Rudo, tikmēr arī  Strīpainais izlīda no mašīnas apakšas un prom bija.

Zaudējumi
17.00 pa dārza vārtiņiem ienāca Maija. Reksis un Krancis priecīgi steidzās viņai pretim, lai pavēstītu par uzvaru. Nokļuvusi dārza vidū, Maija iekliedzās, iepirkumu saiņi izkrita viņai no rokām. Visapkārt valdīja īsta postaža. Atraitnītes izrautas un izmētātas, tulpes un narcises nolauztas, rozes izbradātas, puķu kastes zeme izbārstīta pa nojumi, uz visiem celiņiem zemjaini ķepu nospiedumi, bet upeņu krūmam pašā vidū milzīgs kaķa spalvu kušķis. Neaptverami zaudējumi. Tomēr tā šķita tikai Maijai. Reksis un Krancis gaidīja saimnieces uzslavu par veiksmīgo kauju. Jo uzvarētājus netiesā. 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru