Šūna - Dzejas Vakars. Vasara. 04.06.2014.

Vairāk ziņu :     http://pataku.wordpress.com/2014/05/24/dzejas-vakars-ar-jaunajiem-dzejniekiem/
                         www.sandrasabinelitera.blogspot.com

Medus - Edītes Paules stāsts "Totēms".

     Zoala jūt ādu smaku: neciešama, derdzīga, nāsis kņudinoša, nelabumu izsaucoša smaka, kas jaucas ar kvēlkociņu garaiņiem un uguns rijīgās, zarus laizošās mēles aromātu. Viņa sažņaudz plaukstas un sajūt tajās zīdainu, stingru, biezu spalvu. Vilks, viņa noskurinās. Ritmiska bungu rīboņa, metāliska džinkstoņa un koksnaina grabēšana uzjundī nelabo dūšu arvien vairāk, Zoala grib dziļi ieelpot, bet iekņudas nāsis. Meitene aiztur elpu, bet kņudoņa tikai saasinās, līdz visbeidzot, saraukusi pieri, Zoala šķauda tik spēcīgi, ka pieraujas sēdus. Viņa sāk klepot, aizlikusi vienu plaukstu mutei priekšā, ar otru atbalstījusies pret zemi, vilka spalvās, Zoala saraujas un asi nolec nost no ādām, uz kurām bijusi noguldīta. Mitra, mālaina, pieblietēta zeme. Tumša ala. Bungu rīboņa mitējas, alu piepilda piesmacis klusums un Zoala dzird savu sirdi, tikpat skaļu kā tās bungas. Uguns ēnās stāv vīrietis, atliecies pret  alas griestiem un pacēlis rokas augšup, katrā plaukstā turēdams pa grabulim. Viņš pat neelpo. Zoala atkrīt atmuguriski un rāpjas atpakaļ. Vīrietis stāv nekustīgs, vien trīsuļo pie gurnu ādām piesietās putnu spalvas, tās griežas un virpuļo arvien straujāk, līdz Zoala attopas, ka tas ir vīrieša ķermenis, kas trīsuļo uguns liesmās arvien saspringtāk un asāk, līdz viņš raujas uz priekšu sirdi lauzošā rēcienā un caur koka grabuļu grabēšanu izkliedz vienu vienīgu vārdu: lāāāācis.

----

Baltā dienasgaisma Zoalu kā naktstauriņu ir izvilinājusi ārā. Viņa samiedz acis un caur puspiemiegto skatienu redz – te neviena nav. Viņa būs iznākusi par agru. Vien divi mazliet jaunāki puikas smiltīs no niedrēm pin dzīvnieku tēlus. Ieraudzījuši Zoalu, tie, pazemīgi saliekušies, kāpjas atpakaļ līdz jūtas drošā attālumā, tad pagriežas un skrien lejup pa lēzeno kalnu uz upes krastu, kur sapulcējušies pārējie ceļotāji. Zoala redz no turienes nākam dūmus. Viņa nokrīt ceļos un ļauj spilgtajai gaismai karsēt savu ādu. Viņa zina, kaut kas nebija pareizi. Viņai būtu bijis vēl jāguļ un jāredz dažādi, dažādi tēli, līdz tie koncentrētos uz dažiem, tad saplūstu arvien vairāk, līdz iznirtu viens vienīgais – viņas spēks. Spēku nevienam nepiešķir, spēks ir jāatrod pašam. Tā vietā viņa bija akli gulējusi melnā miegā. Zoala paskatās atpakaļ uz klints ne pārlieku augsto sienu, tad skatās sānis – mežs. Puikām vajadzēs vēl dažus brīžus, līdz tie kliegdami sasniegs nometni, tad visiem vajadzēs vēl dažus brīžus līdz tie ūjinādami uzskries kalnā. Zoalai pietiktu laika ieskriet mežā un pazust. Viņa varētu pārpeldēt upi, kāpt kokos, slēpties zvēru alās līdz ceļotāji nospriestu, ka viņa ir meža zvēru apēsta. Visu, bet viņa nenogalinās lāci. Ne par ko! Tomēr tēvam ir ass deguns, viņš saodīs, ka Zoala pārpeldējusi upi. Viņam ir asa redze, viņš redzēs, kā Zoala slēpjas koku galotnēs. Tēvs runā ar zvēriem, tie teiks, kurās alās viņa slēpjas. Zoala pieceļas kājās un ļauj ūjināšanai un līdz ar to zemes dunēšanai tuvoties.

-----

Zoala sēž uz akmens, iemērkusi kājas siltajā upes ūdenī. Viņai uz pieres un pār muguru ir sazīmēti karmīnsarkani riņķi.

-Neviens nenogalina lāci, tas ir svēts, - viņa saka, - vai tad tie nebija tavi vārdi, tēvs?

-Neviens nekad nav bijis lācis, - tēvs čukst gana skaļi un sper soļus gar upi turp un atpakaļ, viņa gaitu pavada gliemežvāku graboņa.

-Tam nav nozīmes, tēvs, es nenogalināšu ne lāci, ne kādu citu dzīvnieku, - Zoala pieceļas kājās uz akmens un pārlec uz blakus akmeni, tuvāk krastam.

-Zoala, neviens negrib nogalināt lāci. Neviens negribētu būt tavā vietā,- tēvs saka, un skatās Zoalas sejā. Viņa acis ir mierīgas un rāmas, saudzīgas, -un tomēr, tev nav izvēles. Tu nevari pārņemt spēku, nepaņemot viņa dvēseli.

-Tādu spēku man nevajag, - Zoala pārlec vēl vienu akmeni tuvāk tēvam.

-Bez šī spēka, tu nevari pievienoties mums. Tu vienmēr paliksi tikai bērns. Tevi necienīs. Tevi neuzrunās. Tu nebūsi iemantojusi spēku, un visi bīsies iemantot tavu vājumu.

-Tam nav nozīmes, tēvs, - Zoala nolec krasta smiltīs, -Neviens nenogalina lāci. Un es nenogalinu nevienu, - Zoala uzliek roku uz tēva pleca.

Līdz spēka iemantošanai Zoalai ir jādzīvo vienā būdā ar tēvu. Tikai pēc tam viņa drīkst uzsliet savu pirmo būdu un dzīvot tajā pati, ne vairs kopā ar visiem bērniem kopējā būdā. Tēvs rītos ceļas agri, līdz ar pirmo sauli, viņš nekad nemodina Zoalu, ļauj pagulēt vēl mirkli, tomēr Zoala ir nomodā, viņa izliekas iemigusi, savilkusi lina segu līdz pierei, gaida līdz tēvs aizies. Šis brīdis starp saullēktu un kopīgām brokastīm viņai ir kā svēta vientulība. Arī šorīt tēvs ir piecēlies agri, Zoalai vēl nāk miegs, viņa pagriežas uz otriem sāniem un šoreiz cenšas ieslīgt atpakaļ snaudā. Tēvs šņorē zābakus. Zoala to dzird un nesaprot, kāpēc tieši šodien tēvam jāvelk zābaki. Parasti viņš rītos iet ārā ar basām pēdām. Tēvs šņorē un šņorē neciešami lēni, šņores neciešami skaļi slīc caur zābaku caurumiem un savelkas cieši. Zoala paver acis pavisam smalkā spraudziņā, tik vien, lai ieraudzītu tēvu šņorējam un šņorējam. Apkārt vēl ir tumšs, bet ne vairs pilnīgi tumšs, drīzāk krēslaini gaišs. Un tēvs šņorē. Zoala aizver acis, vēl nav pat saullēkts, viņa savelk segu mazliet vēl uz augšu un mēģina iemigt. Tēvs gari nopūšas. Zoala atver acis. Tēvs apliek savu nažu jostu un iet ārā no būdas.

Zoala tā kā piesnaužas, tā kā ne, kāds skurbums aizrauj viņu līdzi, un, kad viņa attopas, vairs nesaprot, vai pagājušas stundas vai vien daži mirkļi.Viņa divreiz samiedz acis un prātā atminas redzētos nažus. Un atminas lāci.

Zoala rāpjas kokā, viņa steidzas.  Sakarsuši izelpas garaiņi atsitas pret koka grubuļaino stumbru, izklīst un izgaist pret sarkanās rīta saules līniju. Tā ir augsta, rūsgana priede ar platu zaru žuburu, kas sniedzas, šķietami, līdz pašām debesīm. Zoala sakož lūpas, piere saraucas, viņa aptver koka stumbru ar rokām stingrāk un uzrauj gurnus un kājas par pusotru sprīdi augstāk, kur tās sakrampē ap stumbru. Grubļainā miza duras kailajos apakšstilbos un noskrāpē tos. Zoala pārliek rokas augstāk, izelpo, piepūš vaigus un atkal rauj savu torsu augšup. Vienmērīgi, ritmiski un neatlaidīgi viņa rauj sevi augstāk un augstāk pretī zemākajiem žubura zariem. Tā ir pirmā priede pie meža malas. Priede, ar kuru iesākas mežs. Priede, kas atdala mežu no ķērpju un sūnu klātas pļavas pirms upes. Pār zemāko koku galotnēm spraucas rīta sarkanās saules līnija. Debesis ir gludas, blāvi zilas pret tālieni. Rīta saltais gaiss ieduras kaklā. Zoala stāv uz zemākā žubura zara un skatās tālumā, tik tālu, cik aizskriet viņa nepaspētu. Lācis un viņas tēvs stāv viens pret otru, apkārt vēl pusducis vīru, tie nāk lācim tuvāk.

Zoala kliedz pret debesīm uz tālieni, bet tas ir pārāk tālu, lai to dzirdētu, un, ja arī nebūtu pārāk tālu, neviens viņā pat neklausītos. Tēvs novicina lielo nazi gaisā lāča deguna priekšā, lācis liecas uz priekšu un cērt tēvam ar ķepu. Tēvs nokrīt ceļos. Pusducis vīru met šķēpus un dunčus pret lāci, lācis ceļas pakaļķepās un rēc. Zoala dzird lāča skaļo balsi pāri debesīm. Zoalas iekšā plīst plānas stīgas viena pēc otras. Viņa stingrāk saķer zaru. Sūrstošas, mizas saskrāpētas kājas un plaukstas. Zoala piespiež pieri pie stumbra un saļimst apķērusi zaru. Lāča rēciens vēlreiz pāršķeļ gaisu, un lācis nokrīt zemajā zālē.

---

Vien, kad saule sasniedz zenītu, sākas spalga ūjināšana. Zoala iznāk no tēva būdas un kopā ar visiem iet pretī nācējiem.Tie nāk lēni un smagnēji un karstajā saulē izskatās pēc trīsuļojošiem sprunguļiem upē. Viņi velk smago nastu uz nometni un cilvēki skrien tiem pretī, lai palīdzētu. Ūjināšana pieklust līdz norimst pavisam. Zoala atrodas dažus soļus no tēva.

-Tēvs? – viņa jautā, acis ir plašas un neticīgas. Pār tēva krūtīm plešas šķērseniska rēta.  Viņš apstājas un līdz ar viņu visi citi.

-Jūs nogalinājāt lāci. Svēto dzīvnieku, - Zoala saka, bet tas vairāk izklausās, kā nopūta, negribēti pārslīdējusi pār lūpām. Viņa skatās uz dzīvnieka ķermeni vēl ar visu ādu. Necieņa. Nogalināt un turpat neatbrīvot. Viņi, cilvēki, tie. Tie ir ieslodzījuši lāča dvēseli.

Zoala pasper soli tuvāk lācim un pastiepj roku uz priekšu. Gaisā uzvirmo rūsas smaka, dzīvnieka spalvu klāj slapji, melni plankumi. Visi izņemot tēvu atkāpjas. Zoala pietupjas pie lāča galvas, sirds viņas ķermenī lauž ribas, viņa uzliek plaukstu uz lāča purna. Lācis paver acis, Zoala pussoli atkāpjas. Lācis žēli, slāpēti iedīcas.

-Tēvs? – Zoala paskatās uz savu tēvu, -Ko tu esi izdarījis?-

-Tas mokās, Zoala, nevelc garumā, - tēvs pastiepj uz priekšu savu nazi. Zoala paskatās uz lāča brūnajām, dziestošajām acīm, tad paskatās uz tēva pastiepto nazi.

Zoala pieceļas kājās, viņa vēlreiz paskatās uz lāci, tad uz tēva nazi.

Melns, auksts spals. Lāča nopūta.

-Tagad tu esi viena no mums, - Tēvs saka un uzliek roku uz Zoalas trīsošā pleca.

-Es nekad nebūšu viena no jums,- Zoala nometas lāča priekšā un sāk atbrīvot tā dvēseli. 

Šūna - ziņas no topošās dramaturģes Justīnes Kļavas

http://www.kroders.lv/lasa/230
http://www.kroders.lv/verte/168
http://www.kroders.lv/rakstu_arhivs?author_name=Just%C4%ABne&author_surname=K%C4%BCava*
http://www.mixcloud.com/radionaba/remarka-34-rasa-bugavi%C4%8Dute-just%C4%ABne-k%C4%BCava-03122013/

Dramaturģe Justīne Kļava . 2013.

Dūkoņa - par Prozas lasījumiem 2013.

http://skribents007.1s.lv/438-prozas-lasijumi-2013/

Medus - Janas Veinbergas stāsts "Uzvarētājus netiesā"

Uzbrukums

Uzbrukums sākās no rīta. Pulksten 8.00 uz sētas parādījās Rudais. Pārbaudījis, vai tuvumā nav nekā aizdomīga, viņš devās uz dārza tālāko stūri, kur Maija vakar uzraka dobi un iestādīja atraitnītes.

Rudais ir labi audzināts, viņš apgāja atraitnītēm ar līkumu, izkasīja bedrīti un izdarīja, kas darāms. Pārstaigājis dārzu un šur tur pacēlis asti, viņš jau uzlēca uz sētas, lai dotos tālāk, kad pulksten 8.15 uzradās Strīpainais.

Strīpainais, kā zināms, nav labi audzināts. Arī viņš pamanīja jauno dobi, bet par atraitnītēm nelikās ne zinis, iekasījās pašā dobes vidū. Viena atraitnīte zaudēja vakar ierādīto vietu un nu gulēja padevusies, saknes kā rokas gaisā pacēlusi. Ko lai dara, atraitnītes neprot cīnīties, tādēļ atrašanās kara darbības zonā viņām draud ar nāvi.

Tad Strīpainais ieraudzīja dārza nojumē novietoto puķu kasti. Tā viņam rādījās kā saldais ēdiens. Viņš enerģiski kasījās, zeme lidoja uz visām pusēm, un pēc Strīpainā apciemojuma puķu kaste bija tikpat kā tukša.

Rudais Strīpainā izdarības cienīgi vēroja no augšas, tupēdams uz sētas. Viņš neko nebilda ne uzmundrinājumam, ne nosodījumam. Ko tur nosodīt, viņi karoja vienā pusē.

Pēkšņi dārzā parādījās Melnais. Pulkstenis rādīja 8.30. Strīpainais apsēdās līdzās Rudajam. Abi tupēja glītā ierindā un vēroja vadoni. Melnais cēli aizsoļoja līdz dobei. Šoreiz dzīvību zaudēja divas atraitnītes. Tad vadonis devās apgaitā gar sētu, pārbaudīdams iepriekšējās atzīmes un likdams jaunas. Lai nevienam nebūtu nekādu šaubu, kam pieder uzvara.

Arī Melnais uzlēca uz sētas – tā patālāk no padotajiem – un visi skanīgā trio uzsāka dziedāt uzvaras dziesmu.

Prettrieciens

Kara laukā dziesmas ilgi neskan. Pulkstenis bija 9.00. Pavērās durvis un prettriecienā ar milzīgu sparu un lielgabalu zalvēm devās Reksis un Krancis. Viņi skrēja un šāva lielā tempā un haotiski, sākumā pat nesaprotot, kur atrodas ienaidnieks. Kārtīgi tika apstrādāta jaunā dobe, zeme un atraitnītes lidoja pa gaisu kā lādiņi. No pretinieka te nedrīkstēja palikt ne smakas, ne ekskrementa gabaliņa.

Prettriecienam sākoties, Rudais un Strīpainais žigli pazuda. Bet Melnais tādu bēgšanu uzskatīja par gļēvulību.

Tad Reksis pamanīja Melno un metās uz sētas pusi. Arī Krancis tūlīt devās atbalstīt cīņu biedru. Lielais troksnis lika apkārtējo māju logiem vispirms izbrīnā pavērties, tad tie ar troksni aizcirtās.

Līdz pulksten 10.00 Reksis un Krancis jau bija iemācījušies ar priekšķepām gandrīz sasniegt sētas galu un Melnajam šķita, ka baltie asie zobi un slienājošie purni ir pārāk tuvu. Viņš ar cieņu atkāpās, lai pārgrupētu spēkus.

Zaudējuši mērķi Reksis un Krancis sagūla nojumē un galvas uz ķepām uzlikuši, ausis saspicējuši uzmanīja apkārtni.

Pamiers

Līdz pulksten 15.00 kaujas laukā valdīja klusums un miers. Arī karavīriem vajadzīga atpūta. Reksis un Krancis gulšņāja, ienaidniekus nekur nemanīja.

Tad bija redzams, ka gar sētu zogas Melnais. No otras puses tuvojās Rudais un Strīpainais. Varēja secināt, ka viņi nomērķējuši uz dobi, bet nezina, ka pretinieks tepat vien ir. Toties Rekša un Kranča novērošanas sistēma darbojās lieliski. Sākās kauja.

Kauja

Reksis un Krancis nekavējoties metās uzbrukumā. Rudais, bēgdams uzskrēja kokā. Strīpainais ātrumā paspēja palīst zem mašīnas, no turienes raidīdams niknus šņācienus un rūcienus uz Kranci, kas skraidīja ap mašīnu, rēja un mēģināja pabāzt zem tās ķepas un galvu.

Reksis veikli iedzina Melno nojumes stūrī. Atkāpšanās ceļa tur nebija. Šķita, ka Melnais šo kauju zaudējis, bet tad viņš ar visu spēku un asajiem nagiem cirtās Reksim purnā. Atskanēja kauciens un Reksis zaudēja kontroli pār situāciju. Melnais metās skriet. Situācijas kritiskumu novērtēja Krancis un metās Melnajam pakaļ. Labu laiku abi riņķoja pa dārzu – pāri rožu dobei, pāri vēl atlikušajām atraitnītēm, iekšā narcišu pudurī, cauri upeņu krūmam, līdz beidzot Melnais ieraudzīja glābēju sētu pārlēca tai un projām bija.

Tikmēr Reksis, atguvies no ievainojuma, cīnījās, lai izdabūtu Strīpaino no mašīnas apakšas. Krancis viņam pievienojās un tagad abi lenca Strīpaino katrs no savas puses. Tomēr te vairāk notika trokšņošana nekā reāla kara darbība, jo Strīpainais bija zem mašīnas, bet Reksis un Krancis – ārpusē.

Cīņu par Strīpaino izmantoja Rudais un mēģināja nepamanīts nokāpt no koka un nozust. Tomēr brīdī, kad Rudais jau lēkšiem šķērsoja dārzu, to ievēroja Reksis un metās viņam pakaļ. Arī Krancis negribēja atpalikt un sekoja abiem. Rudais bija žiglāks, viņš paspēja sasniegt caurumu sētā un veikli izšmauca pa to.

Es teiktu, ka Reksim un Krancim nav sajēgas ne par stratēģiju, ne taktiku. Bet kara korespondentos jau karavadoņi neklausās. Kamēr Reksis un Krancis ņēmās ar Rudo, tikmēr arī  Strīpainais izlīda no mašīnas apakšas un prom bija.

Zaudējumi

17.00 pa dārza vārtiņiem ienāca Maija. Reksis un Krancis priecīgi steidzās viņai pretim, lai pavēstītu par uzvaru. Nokļuvusi dārza vidū, Maija iekliedzās, iepirkumu saiņi izkrita viņai no rokām. Visapkārt valdīja īsta postaža. Atraitnītes izrautas un izmētātas, tulpes un narcises nolauztas, rozes izbradātas, puķu kastes zeme izbārstīta pa nojumi, uz visiem celiņiem zemjaini ķepu nospiedumi, bet upeņu krūmam pašā vidū milzīgs kaķa spalvu kušķis. Neaptverami zaudējumi. Tomēr tā šķita tikai Maijai. Reksis un Krancis gaidīja saimnieces uzslavu par veiksmīgo kauju. Jo uzvarētājus netiesā. 

Spiets - ikgadējais Rakstnieku kopas DORE Prozas lasījums. Šoreiz - Karstas Rindas. 7.12.1013.

Foto: Guntis Pilsētnieks

Pirms lasījuma. LU Akadēmiskā bibliotēka Rūpniecības ielā 10, Rīgā.

Rakstnieka un publicista Jāņa Ūdra ievadvārdi.

Lasījuma dalībnieki rakstnieks un publicists Jānis Ūdris. Māksliniece, literāte un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere.

Rakstnieks un publicists Jānis Ūdris teic pateicības vārdus LU Akadēmiskās bibliotēkas direktorei Ventai Koceres kundzei.

Dramaturģe Justīne Kļava un rakstnieks Jānis Ūdris iejutas lomās un lasa fragmentus no Jāņa Ūdra grāmatas "Zigfrīda Meierovica trīs Annas".
(Kristīne - Justīne Kļava, Zigfrīds - Jānis Ūdris. )

Filozofe un rakstniece Jana Veinberga.

Mūziķe Rita Alika.

Dramaturģe Justīne Kļava.

Mūziķis un dziesminieks Mikus Straume.

UK mītošā ģeogrāfa un rakstnieka Rodrigo Jansona stāsta "Nebula" fragmentus lasa rakstnieks Jānis Timošenko.

Rodrigo Jansons : "Centos radīt kaut ko kas asociētos ar manu, nu jau 4 gadus topošo stāstu Nebula. Miglaini ir, arī iekšējā dusma tur ir. Viss tur ir. 'Par visu sāp. Viss sāpīgais derdz, viss sājais riebj, viss nepatīkamais lauž. Dvēseles spēlē skumjas. Nebula nav miglājs, tā ir zudība.' (R.Jansons, Nebula, 2009-....)

Mākslinieks un mūziķis Einārs Kvilis.

Lasījumu vada dramaturģe Justīne Kļava un rakstnieks Jānis Ūdris.

 Performanci "Karstas Rindas" aizsāk rakstnieks un publicists Jānis Ūdris. Pavediens iezīmē ceļu ... no viena pie otra.

Klausītāju un skatītāju rindās....karsts pavediens vieno mūs visus.

Mākslinieks un mūziķis Einārs Kvilis performancē "Karstas Rindas".

Māksliniece, literāte un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere - performanci "Karstas rindas" papildina ar deju...."Ieklausies , sajūti sarkano pavedienu savās rokās .... šīs rindas - karstas un patiesas kā asinis no sirds.''

Dramaturģe Justīne Kļava lasa UK mītošas rakstnieces Ievas Lākutes "Naudas stāstu".

Priekšplānā rakstnieki Jānis Timošenko un Edīte Paule.

Fiziķe un rakstniece Edīte Paule.

Māksliniece, literāte un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere noslēdza lasījumu ar eseju "Tumsa un Gaisma".

Eseja lasāma un performance skatāma :      www.sandrasabinelitera.blogspot.com

Spiets - Prozas lasījumi 2013.

Rakstnieku kopa „Dore” aicina uz prozas lasījumu pasākumu „Karstas rindas” 7. decembrī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rīgā, Rūpniecības ielā 10.

Pasākumā piedalīsies rakstnieks, ceļojumu aprakstu un eseju krājuma „No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei”, grāmatas „Gunta Ulmaņa vertikāle”, romānu „Zigfrīda Meierovica trīs Annas”, „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” un 2013. gadā iznākušās grāmatas „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” autors Jānis Ūdris, māksliniece, dejotāja un rakstniece, grāmatu „Kampūrijas stāsti un pasakas” un 2013. gadā iznākušās grāmatas-poēmas „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku” autore Sandra Sabīne Jaundaldere, rakstniece, romāna „Liktenīgā atgriešanās” un stāstu grāmatas „Nenotikusi mīlestība” autore Jana Veinberga, dramaturģe Justīne Kļava un rakstniece Edīte Paule. Apmeklētāji varēs noklausīties arī tālumā mītošo „Dores” biedru Ievas Lākutes un Rodrigo Jansona stāstus.

Lasījumos rakstnieki iepazīstinās ar saviem jaunākajiem prozas un dramaturģijas darbiem vai darbu fragmentiem. Pasākuma muzikālo ietvaru veidos mūziķe Rita Alika, Mikus Straume un Einārs Kvilis. Performanci sniegs Sandra Sabīne Jaundaldere. Būs aplūkojama „Dores” grāmatu izstāde.

Rakstnieku kopa darbojas kopš 2009. gada un sākotnēji apvienoja Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas absolventus un dalībniekus. Kopas sastāvs ir mainīgs, bet nemainīga ir vēlme rakstīt un iepazīstināt ar saviem darbiem lasītājus un klausītājus. No 2009. gada tiek veidots arī īpašs, ikgadējs pasākums Prozas lasījumu zīmē. 2012. gadā kopa ieguvusi nosaukumu „Dore”. Pasākumu vadīs Justīne Kļava un Jānis Ūdris.