Medus - Ievas Lākutes dzejoļi DORES "Medus" lasījumā. 26.12. 2014.

Ievads

Ieva izceļoja no Latvijas 15 gadu vecumā, lai, kopā ar mammu, Anglijā meklētu izeju no finansiālā bezceļa, kas tolaik bija iestājies.Deviņus gadus vēlāk, šie dzejoļi radušies kautkur pa vidu abām zemēm – konfliktā starp ilgām un pašas ambīcijām, mēģinot izprast, kur ir autores īstā vieta.

Dzemdības

Dzimtene kliedza kā dzemdību sāpēs,
kad es pametu viņas klēpi -
viņas nabas saite vēl nebija pārgriezta,

Mani baroja tikai viņas spēki.
Es raudāju,dienām un naktīm -
mana sirds rija tumsu, pilniem kakliem.

Kurā brīdī tā izklīda,

Es nezinu,

Bet atceros, ko Dzimtene man čukstēja:

“Lai kādus ceļu mīs tava skājas,

Lai kādos ūdeņos tu peldēsies,

No maniem ūdeņiem taču cēlies.

Tāpēc ņem mani kabatā,

Un visur nes līdzi –

Es neesmu akmens,

Kas slīcina,

Es esmu klints,

Kas nes tavu pamatu.”

Un es ņēmu, un peldēju.

Dienas starp debesskrāpjiem

Debesskrāpja ambīciju telpā

man pēkšņi trūkst elpas.

Atmiņas lūr aiz datora ekrāna

un ilgas lēkā pa klaviatūru.

Jau raksta Youtubeun klikšķina

uz „Zaķīšu Pirtiņu”.

Menedžeris jau skatās,

ka maitāju laiku.

Ilgas, negantās ilgas,

ievērojiet noteikumus!

Jūs taču zinat, ka

tikai naktīs drīkstat

savas drēgnās sejas

man rādīt.

Dienā par jums

Neviens nedrīkst zināt.

Manaszemesvārdi

Autobusam pretī veļas darbs un miglas vāli,

Dažs aizmidzis, dažs kautko lasa.

Neviens nedzird kā krūtīs skan

Manas zemes vārdi,

seni un tāli.

“Kur esi, bērns,kur klīsti?
Kur pazudi?Par mani jau aizmirsi?”

Es acis sažņaudzu kā dūres

Un dodu pretsitienu.

Mani nespieda.Saprati?

Tā bija mana izvēle.

Pasaule, tā apbur un vilina.

Tā dos to, ko nevarēji tu.

Autobuss tik rit uzpriekšu

Bez aprāviena,

Dažs aizmidzis, dažs kautko lasa,

Neviens nedzird kā skan

Manas zemes vārdi,

seni un tāli.

“Un pie kādas laimestu tur tiki?

Vai tad ar mani tev nepietika?

Mani piesmēja un izlaupīja

tie, ko tavā vietā lika.”

Acis sažņaugtas kā dūres,

Tik nav,kam dot pretsitienu.

Autobuss rit uz priekšu bez aprāviena,

Dažs pamodies, dažs kautko lasa,

Man krūtis

Skan smagi un dobji

Kā Pēterbaznīcas zvans.

Mana zeme, mūžīgā zeme!

Sirdī es tevi nesu kā krustu.

Mani apbur un vilina visa pasaule,

Bet tu mana godība un mana smeldze.

Bet pacieties, mīļā, stājies nu saukt.

Jo man vajag būt stiprai;

Lai būtu ko sēt, stādīt un pļaut –

Zeme, saproti- man vajag vēl augt.